Kijivas Krievzeme

From Wikipedia, the free encyclopedia

Kijivas Krievzeme (ukraiņu: Київська Русь) jeb Senā Krievzeme (senskandināvu: Garðaríki, sengrieķu: Ῥωσία, senaustrumslāvu: Рѹ́сь vai роусьскаѧ землѧ — 'rusu zeme', latīņu: Russia, Ruthenia) ir vēsturnieku dots apzīmējums pārslāvoto rusu kņazu (Rurikoviču) viduslaiku valstu savienībai Austrumeiropā ar galvaspilsētu Kijivā. Kā galvenie satiksmes ceļi kalpoja lielās upes ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem"), kas savienoja Baltijas jūras piekrasti ar Melnās un Kaspijas jūras ostām.

Quick facts: ...
Kijivas Krievzeme
Garðaríki
Русь

ap 860. gadu  1132./1240.

Ģerbonis

Location of Kijivas Krievzemes
Kijivas Krievzemes teritorija 11. gadsimtā.
Pārvaldes centrs no 882. gada Kijiva
Reliģija pagānisms, kopš 10. gs. beigām kristietība
Valdība monarhija
Kijivas kagans, vēlāk lielkņazs
 - ap 860. gadu Ruriks
 - 882.—912. Oļegs (Helgi)
 - 912.—945. Igors (Ingvarr)
 - 978.—1015. Vladimirs Svjatoslavičs (Valdamarr)
 - 1016.—1018. Jaroslavs Gudrais (Jarizleifr)
Vēsture
 - Rūsi pakļāva galvenās pilis uz Baltijas-Melnās jūras ūdensceļiem ap 860. gadu
 - Kijivas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par varas sadalīšanu. 1132./1240.
Close

9.—10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu pārvaldījumiem, Senā Krievzeme jeb Gardarīke[1] bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos. Pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās 11. gadsimtā pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijivas lielkņazu vara. 12.—13. gadsimtā kņazu dinastiju cīņu dēļ Senā Krievzeme pēc 1132. gada sadalījās suverēnās kņazistēs, kuras pakļāva Zelta Orda un Lietuvas dižkunigaitija