Konstantins Ostrožskis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Konstantīns Ostrožskis (ukr. Острозький Костянтин Іoнович, poļu: Konstanty Iwanowicz Ostrogski, 1460.-1530.) bija kņazs, Braclavas un Vinnicas stārasts, Traķu vojevoda, Lietuvas lielkņazistes lielhetmanis no 1497. gada.
Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Pateicoties laulībām ar Tatjanu Golšansku (1509.), viņš pēc diviem gadiem mantoja Viļņas kastelāna amatu - pareizticīgais magnāts, kas radā sēdēja pirmajā rindā. Viņš atklāti un bez ierobežojumiem atbalstīja pareizticīgo Baznīcu visā lielkņazistē. Slavens mecenāts. Pēc vienām ziņām (kr. vēst. М. Максимович) cēlies no Turovas-Pinskas kņaziem, kuru rezidence kopš XIV gs. atradās Ostrogā (Острог). Pēc citām ziņām (kr. vēst. Г. Власьев) - no Volīnijas Rjurikovičiem, no kņaza Romāna (Роман Данилович). Apglabāts Kijivas Pečoru klosterī (Киево-Печерская лавра), Uspenskas katedrālē (Успенский собор). Par lielhetmani kļuva 37 gadu vecumā, 1497. gadā, pateicoties panākumiem karos ar Krimas hanisti.
1500. gadā Smoļenskas aizstāvēšanas kampaņā 14. jūlijā viņš ar 40 000 vīru lielu karaspēku stājās pretīm 40 000 lielajam Maskavijas karaspēkam, ko vadīja vojevoda Ščenijs - kaujā pie Vedrošas upes Lietuvas lielkņazistes karaspēks tika pilnībā sakauts (8000 kritušo), bet pats Ostrožskis krita gūstā. Viņu kopā ar Navahrudakas vietvaldi Hrebtoviču aizveda uz Maskavu. Lielhetmani izsūtīja uz Vologdu un lika rakstiski zvērēt uzticību Maskavas lielkņazam. Pie pirmās izdevības Ostrožskis aizbēga no Maskavijas un atguva savus īpašumus un titulus (viņa valdījumos bija Breslavas stārastija, lielkņazs viņu iecēla par Luckas stārastu un Volīnijas maršalu). Ostrožskis uzreiz uzņēmās lielkņazistes armijas vadību un straujā kampaņā atguva Turovu un Moziru. 1508. gadā viņš sakāva sadumpojušos Mihailu Gļinski. Tad Ostrožskis straujā pārgājienā, ar pāris tūkstošiem jātnieku, smagi sakāva tatāru karaspēku, un atsvieda tos atpakaļ. Lielkņazs tam dāvāja zemes Volīnijā, Gļinska-Turovā u.c..