Lejasvācu valoda
From Wikipedia, the free encyclopedia
Lejasvācu valoda (Plattdüütsch), arī lejassakšu valoda, ir rietumģermāņu valoda, kura galvenokārt izplatīta Vācijas ziemeļos, Nīderlandes ziemeļaustrumos un Dānijas dienvidos. Vēsturiski lejasvācu valoda attīstījusies no sensakšu valodas. Ģeogrāfiskā robeža starp lejasvācu un augšvācu valodu ir "Diseldorfa-Magdeburga-Frankfurte pie Oderas" līnija.[1] Viduslaikos lejasvācu valoda bija Hanzas savienības lingua franca. Lejasvācu valodā runāja daudzi vācbaltieši.
Lejasvācu valoda Plattdüütsch | ||
---|---|---|
Valodu lieto: | Vācijas ziemeļos, Nīderlandē, Dānijā | |
Pratēju skaits: | tiek lēsts ap 5 miljoniem | |
Valodu saime: | Indoeiropiešu Ģermāņu Rietumģermāņu Lejasvācu valoda | |
Rakstība: | latīņu alfabēts | |
Valodas kodi | ||
ISO 639-1: | nav | |
ISO 639-2: | nds | |
ISO 639-3: | nds | |
Vācijas ziemeļos un Nīderlandē | ||
Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. |
Lejasvācu valodas attīstību hronoloģiski iedala trijos periodos: sensakšu valoda (8.-11. gadsimts), viduslejasvācu jeb viduslejvācu valoda (12.-16. gadsimts) un jaunlejasvācu jeb jaunlejvācu valoda (no 16. gadsimta līdz mūsdienām).[1]
Sensakšu valoda uzskatāma par patstāvīgu valodu, kas drīzāk līdzīga holandiešu valodai, nevis (mūsdienu standarta vācu valodas priekštecei) augšvācu valodai, taču dažādu iemeslu dēļ tā tuvinājusies ar augšvācu valodu un mūsdienās kļuvusi drīzāk par dialektu.[1]