Livonijas ordeņa mestri

Livonijas ordeņa mestri, precīzāk Vācu ordeņa landmestri Livonijā (vācu: Landmeister des Deutschen Ordens in Livland) bija krustnešu iekarotajā Prūsijā bāzētā Vācu ordeņa Livonijas atzara militāri-politiskie komandieri.

Thumb — Vācu ordeņa virsmestrs un ordeņa brālis (Michala Elviro Andrioli idealizēts zīmējums, 1895)

No 1237. līdz 1525. gadam Livonijas landmestri bija pakļauti Teitoņu ordeņa lielmestriem. Pēc sekulārās Prūsijas hercogistes izveidošanas 1525. gadā, līdz 1561. gada Viļņas ūnijas noslēgšanai Livonijas landmestri bija neatkarīgi valdnieki Livonijas ordeņa zemēs. Pēdējais landmestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Livonijas vietvaldi un Kurzemes un Zemgales hercogu.

Landmestru rezidences atradās Rīgas pilī (1237—1297, 1340—1481), Vīlandes pilī (1297—1340), Cēsu pilī (1481—1562).

13. gadsimtā

Hermans Balke. Pirmais Teitoņu ordeņa landmestrs Prūsijā no 1230. līdz 1239. gadam. No 1237. līdz 1239. gadam pirmais Teitoņu ordeņa landmestrs Livonijā.
Dītrihs fon Grīningens. Faktiskais Livonijas landmestrs no 1238. līdz 1241. gadam. Livonijas landmestrs no 1242. līdz 1246. gadam (Citos avotos minētie amata termiņi ir starp 1238.-1242. un atkal no 1244. līdz 1246.). Prūsijas landmestrs 1246.-1259. gados. Teitoņu ordeņa vācmestrs, 1254. — 1256.
Andreass no Felves. Livonijas landmestrs 1240.-41. un 1248.-53. gados. Pirmais amata laiks saistās ar Pleskavas kņazistes pakļaušanu, bet otrajā amata posmā panāca Lietuvas dižkunigaiša Mindauga kristīšanos un kronēšanos par Lietuvas karali.
Dītrihs fon Grīningens, 1242.—1245.VII.
Heinrihs fon Heimburgs, 1245—46.
Andreass no Felves. Landmestrs no 1248. līdz 1253. gadam. Viņa slimības dēļ landmestra pienākumus 1252./1253. gadā pildīja Seinas Eberhards.
Anno fon Zangerhauzens. Landmestrs no 1254. līdz 1256. gadam, Teitoņu ordeņa virsmestrs no 1256. līdz 1273. gadam.
Burhards fon Hornhūzens. Pirmais Kēnigsbergas cietokšņa komturs. Livonijas landmestrs no 1256. gada līdz 1260. gada 13. jūlijam, kad krita Durbes kaujā.
Georgs fon Eihštets. Siguldas komturs, Livonijas landmestra amata izpildītājs no 1260. līdz 1262. gadam. Miris pēc smaga ievainojuma, kas gūts kaujā pie Lielvārdes 1262. gada 3. februārī.
Verners fon Breithauzens. Landmestrs laikā starp 1261. un 1264. gadu. Ordeņa karaspēks šajā laikā karo Kursas dienvidos, lai pakļautu kuršu dumpiniekus.
Konrāds fon Manderns. Landmestra amatā no 1263. gada vidus. Šis laiks saistās ar Kuršu sacelšanās apspiešanas turpināšanu un varas nestabilitāti jaunajā Lietuvas valstī. 1266. gadā atkāpās no landmestra amata, un ieņēma zemāka ranga amatus Teitoņu ordenī.
Oto fon Luterbergs. Landmestrs no 1266. gada līdz 1270. gada 16. februārim. Ziemeļu krusta karu gaitā krita Karuzes kaujā pret Traideņa vadīto leišu un zemgaļu karaspēku.
Andreass no Vestfālenes. Landmestra pienākumu izpildītājs 1270. gadā. Andreasa karaspēku netālu no Rīgas, 1270. gada 21. septembrī iznīcināja leišu kareivji.
Valters fon Nortekens. Pēc stāšanās amatā, 1270. gadā ieņēma Tērveti. 1271. gadā ieņēma Mežotni, 1273. gadā sakāva leišus kaujā pie Dubnas. 1273. gadā smagi saslima un atgriezās Vāczemē ārstēties.
Ernsts fon Rasburgs. Landmestrs no 1273. gada līdz 1279. gada 5. martam. 1278. gada beigās devās karagājienā uz Lietuvu. Mājupceļā krita kaujā pie Aizkraukles.
Konrāds fon Foihtvangens. No 1279. līdz 1280. gadam bija Prūsijas landmestrs un no 1279. līdz 1281. gadam arī Livonijas landmestrs. No 1291. līdz 1296. gadam Teitoņu ordeņa virsmestrs.
Mangolds fon Šternbergs, Prūsijas un Livonijas landmestrs.
Villekens fon Endorps. (1281.—1287.26. III). Kritis cīņā pret zemgaļiem Kaujā pie Garozas 1287. gada 26. martā.
Kūno fon Hacingenšteins (1288—1290)
Baltazars Holte (1290—1293)
Heinrihs fon Dinkelāge (1295.—1296.28.X)
Bruno (1296.—1298.1.VI). Viņa amata laikā sākās Livonijas pilsoņu karš. Kritis kaujā pie Turaidas.

14. gadsimtā

Gotfrīds fon Roge (Gotfried von Rogge, 1298—1307)
Gerhards fon Jorke (Gerhard von Jorke, York, 1309.—1322.19.VII)
Konrāds Ketelhods (Konrad Ketelhoed, Kesselhat) 1322—1324, mestra vietas izpildītājs
Reimārs Hāne (Reimar Hane, 1324.6.VII—1328.25.V), atteicies no amata
Eberhards fon Monheims (Eberhard von Monheim, 1328.—1340.24.VI), atteicies no amata
Burhards fon Dreilēbens (Burchard von Dreileben, 1340.—1345.14.XII), atteicies no amata
Gosvins fon Hērike (Goswin von Herike, 1345.—1359.10.IX)
Arnolds fon Fītinghofs (Arnold von Vietinghof, 1360.II—1364.11.VII)
Vilhelms fon Frimersheims (Wilhelm von Vrimersheim, 1364.29.IX—1385.)
Robins fon Elcs (Robin von Eltz, 1385.—1389.III)
Vennemars fon Brigenejs (Wennemar von Bruggenei, 1389.—1401.VII)

15. gadsimtā

Konrāds fon Fītinghofs (Konrad von Vietinghof, 1401.21.X—1413.II)\
Dītrihs Torks (Dietrich Tork, 1413.13.V—1415.VIII)
Zīgfrīds Landers fon Špānheims (Siegfried Lander von Spanheim, 1415.IX—1424.3.IV)
Cise fon Rūtenbergs (Cisse von dem Rutenberg, 1424.V—1433.X), miris no asinssērgas Lietuvā
Franke Kerskorfs (Franke Kerskorff, 1433.—1435.1.IX), kritis kaujā pie Sventājas Lietuvā
Heinrihs fon Bokenvorde, saukts Šungels (Heinrich von Bockenworde, genannt Schungel, 1435.—1437.XII)
Heinrihs Finke fon Oferbergs (Heinrich Vinke von Overberg, 1438.—1450.29.VII)
Johans fon Mengede (Johann von Mengede, genannt Osthof, 1450.IX—1469.15. VIII)
Johans Volthūss fon Herze (Johann Wolthus von Herse, 1470.III—1471.IX), iekšējo intrigu dēļ atcelts no amata un miris 1472. gadā Cēsu cietumā
Bernds fon der Borhs (Bernd von der Borch, 1472.I—1483.18.XI), atteicies no amata
Johans Freitāgs fon Loringhofe (Johann Freitag von Loringhofe, 1483.—1494.26.V)

16. gadsimtā

Valters fon Pletenbergs (Wolter von Plettenberg, 1494.7.VII—1535.28.II)
Hermans fon Brigenejs, saukts Hāzenkamps (Hermann von Bruggenei, genannt Hasenkamp, 1535.—1549.5.II)
Johans fon der Reke (Johann von der Recke, 1549.II—1551.18.V)
Heinrihs fon Gālens (Heinrich von Galen, 1551.VI—1557.30.V)
Vilhelms fon Firstenbergs (Wilhelm von Fürstenberg, 1557.VI—1559.IX), kritis krievu gūstā pie Vilandes.
Gothards Ketlers (Gotthard Kettler, 1559.IX—1563.5.III), miris 1587.17.V Jelgavā kā Kurzemes un Zemgales hercogs

Skatīt arī

Literatūra

Livonijas ordenis, Latvju enciklopēdija 1962—1982. 2.sējums, 541.—543. lpp.