Mēklenburgas valdnieku uzskaitījums
Wikimedia projekta saraksts / From Wikipedia, the free encyclopedia
Mēklenburgas valdnieki bija cēlušies no rietumslāvu cilts obodrītu jeb bodriču ķēniņiem, kuru sākotnējā rezidence atradās Mēklenburgas (Mikelenburg) pilskalnā pie Vismāras. Pēdējais suverēnais ķēniņš bija Niklots, kas Ziemeļu krusta karu laikā cieta sakāvi pret sakšu hercogu Heinrihu Lauvu (Heinrich der Löwe) un Dānijas ķēniņu Valdemāru I. 1167. gadā Mēklenburgas valdnieki pieņēma katoļticību un nonāca vasaļatkarībā no sakšu hercoga Heinriha Lauvas, bet 1202. gadā no Dānijas ķēniņa Valdemāra II. 1234. gadā agrākie Mēklenburgas ķēniņu īpašumi tika sadalīti četrās daļās - Meklenburgā, Parhimā-Rihtenbergā, Rostokā un Verlē (Werle). 1348. gadā Mēklenburgas valdnieki kļuva par Svētās Romas impērijas hercogiem (Herzog zu Mecklenburg) un viņu dinastija sadalījās Mēklenburgas-Šverīnas un Mēklenburgas-Štargardas (1348-1471), vēlāk Mēklenburgas-Šverīnas un Mēklenburgas-Gīstrovas (1555-1695), visbeidzot 1701. gadā Mēklenburgas-Šverīnas un Mēklenburgas-Štrēlicas atzaros. Pēc 1815. gada abu dinastiju valdniekiem piešķīra lielhercogu (Großherzog von Mecklenburg) titulu, kas tika lietots līdz pat Vācijas Impērijas sabrukumam 1918. gadā.