Minimālā alga
zemākā iespējamā darba samaksa, kuru darba devējs ir tiesīgs izmaksāt darbiniekam / From Wikipedia, the free encyclopedia
Minimālā alga ir noteiktā minimālā atlīdzība stundā, dienā, nedēļā vai mēnesī (gadā), ko darba devējs var maksāt savam darbiniekam un par kuru darbinieks var likumīgi pārdot savu darbu.
Minimālās algas var izveidot likumīgi un neformāli, piemēram, parakstot nozaru nolīgumu starp apvienību un konsolidētu darba devēju (tarifu nolīgums).
Lai gan daudzās valstīs tiek izmantota minimālā alga, nav viennozīmīga viedokļa par ieguvumiem un kaitējumu, kas rodas šāda minimuma izveidē.
Visas valstis, tostarp Krievija, nav ratificējušas Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju Nr. 131 "Par minimālajām algām 1970. gadā".[1][2][3] Līdz 2015. gada beigām 52 valstis ratificēja Konvenciju Nr. 131, tostarp 11 valstis pēc 2000. gada. Ar attiecīgiem tiesību aktiem vai saistošiem koplīgumiem vairāk nekā 90% no minimālo algu dalībvalstīm ir noteikušas vienu vai vairākas minimālās algas. Tas nenozīmē, ka visās valstīs minimālā alga aptver lielāko daļu darba ņēmēju vai tiek regulāri pārskatīta, tomēr tas parāda, ka minimālās algas ir derīgas lielākajā daļā pasaules valstu. Daudzās no šīm valstīm politisko debašu priekšmets ir ne tikai minimālās algas lietderība, bet arī veids, kā sasniegt attiecīgā mehānisma efektivitāti.[4]