Morfīns
ķīmisks savienojums / From Wikipedia, the free encyclopedia
Morfīns jeb morfijs (C17H19NO3) ir opiāts (opija atvasinājums). Pirmo reizi morfīnu ieguva 1804. gadā, nosaucot sengrieķu sapņu un miega dieva Morfeja (grieķu: μορφή) vārdā. Morfīnu lielākoties iegūst no opija (ko savukārt iegūst no magonēm), lai arī to iespējams sintezēt arī mākslīgi. Acetilējot abas morfīna hidroksilgrupas, iegūst diacetilmorfīnu jeb heroīnu.
- Šis raksts ir par opija alkaloīdu. Par citām jēdziena morfijs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Galvenais morfīna darbībā ir spēja radīt pretsāpju efektu. Pretsāpju efekts tiek saistīts ar iedarbību uz opiātu receptoriem galvas smadzenēs. Normāli ikviena cilvēka organismā veidojas vielas — neiropeptīdi, kas mazina sāpju sajūtu. Ilgstoši lietojot morfīnu, šīs dabīgās organisma vielas veidojas mazāk. Ar to izskaidro medikamentozo atkarību un abstinences parādības, ja morfīnu pārtrauc lietot. Taču morfīns arī rada eiforijas sajūtu. Cilvēkam rodas sajūta, ka viss ir vislabākajā kārtība, zūd paškontrole, pastiprinās iztēle. Morfīna darbībai turpinoties, cilvēku pārņem miers un viņš aizmieg. Sakarā ar morfīna spēju radīt eiforiju, to atkārtoti lietojot rodas narkomānijas veids — morfīnisms.