Novaja Zemļa
Krievijai piederošs arhipelāgs Ziemeļu Ledus okeānā From Wikipedia, the free encyclopedia
Novaja Zemļa (krievu: Новая Земля — ‘Jaunā zeme’) ir Krievijas Federācijai piederošs salu arhipelāgs Ziemeļu Ledus okeānā starp Barenca un Karas jūrām. Administratīvi ietilpst Arhangeļskas apgabalā kā atsevišķs administratīvais pilsētas rajons (городской округ). Kopš 1954. gada daļu arhipelāga teritorijas aizņem kodolieroču izmēģinājumu poligons. Vienīgās pastāvīgi apdzīvotās vietas ir armijas pilsētiņas Belušja Guba un Rogačova, kā arī Krievijas vecākā polārstacija Malije Karmakuli.
| Novaja Zemļa | |
|---|---|
| Новая Земля | |
 Novaja Zemļa 17. gadsimta kartē | |
  Novaja Zemļa  Novaja Zemļa | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Barenca jūra, Karas jūra |
| Koordinātas | 73°57′N 56°21′E |
| Platība | 83 000 km² |
| Garums | 925 km |
| Augstākais kalns | 1547 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Apgabals | Arhangeļskas apgabals |
| Lielākā pilsēta | Belušja Guba |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 2429 (2010) |
| Blīvums | 0,03/km² |
| Pamatiedzīvotāji | krievi |
 Novaja Zemļa Vikikrātuvē | |
Arhipelāgs izvietojies Ziemeļu Ledus okeānā uz ģeogrāfiskās robežas starp Eiropu un Āziju. Rietumos Novaja Zemļu apskalo Barenca jūra, austrumos — Karas jūra. Arhipelāgs sastāv no divām galvenajām salām — Ziemeļu salas un Dienvidu salas (kopējais garums ap 925 km, platums — līdz 143 km), kuras atdala līdz 9 km platais Matočkinšara šaurums. Galveno salu piekrastē daudz mazāku saliņu un šēru, lielākā no kurām ir Meždušarska. Dienvidos 50 km platais Karas Vārtu šaurums arhipelāgu atdala no Vaigačas salas. Flisingas rags Ziemeļu salas ziemeļaustrumos tiek uzskatīts par Eiropas salu galējo austrumu punktu.
Lielo salu reljefs lielākoties kalnains,[1][2] faktiski tās ir Urālu kalnu sistēmas ziemeļu turpinājums. Augstākā virsotne ir 1547 m augsta bezvārda virsotne (dažkārt dēvēta par Krūzenšterna kalnu vai Sedova smaili) Ziemeļu salā. Daļu salu teritorijas klāj ledāji,[3] lielākais no tiem ir 20 500 km² plašais Ziemeļu salas ledus kupols, kas aizņem 40% salas teritorijas un tiek uzskatīts par Eiropas lielāko ledāju.
Lielākajā arhipelāga daļā valda arktiskais tuksnesis, bet pašā dienvidu daļā — arktiskā tundra. Valdošais ir arktiskais jūras klimats, novērojamas biežas miglas.[1] Nereti katabatiskie vēji, kas var sasniegt ātrumu 40–50 m/s. Derīgie izrakteņi — cinks, varš, svins un citi.[4]
Augu valsts pārstāvēta galvenokārt ar sūnām un ķērpjiem, dienviddaļā sastopami arī segsēkļi, tajā skaitā arī pundurbērzi.[5] Sastopami leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas, lemingi, piekrastē — valzirgi, roņi, plašas putnu kolonijas.[6]
Ziemeļu salas ziemeļu daļu aizņem nacionālais parks Ruskaja Arktika, kur tam bijušajā polārstacijā Želaņijas ragā ierīkota lauka atbalsta bāze.[7]
Agrīnā izpēte
Domājams, ka par Novajas Zemļas pastāvēšanu pomori un ņenci zinājuši jau no 12.—15. gadsimta.[2] Pirmās rakstiskās liecības par arhipelāgu attiecas uz 16. gadsimtu, kad to Ziemeļaustrumu jūras ceļa meklējumos 1553. gadā apmeklēja britu kuģotājs Hjū Viloubijs (Hugh Willoughby) un sasniedza Dienvidu salas dienvidu piekrasti. 1556. un 1580. gadā arhipelāgu apmeklēja vēl divas britu ekspedīcijas, bet smago ledus apstākļu dēļ Karas jūrā bija spiesti griezties atpakaļ. Holandietis Villems Barencs 1594.—1597. gadā vadīja trīs ekspedīcijas, izpētot arhipelāga rietumu piekrasti. Savas pēdējās ekspedīcijas laikā Barencs apkuģoja Ziemeļu salas ziemeļu galu un pārziemoja Karas jūras piekrastē. Atpakaļceļā Barencs gāja bojā un apglabāts Novaja Zemļā.[8] Viloubija, Barenca un citu Ziemeļaustrumu jūras ceļa meklētāju ekspedīcijas salas rietumu krastā sastapa pomorus, kā arī atrada to agrāko sezonālo apmetņu paliekas.[9]
Pomori arhipelāgā ieradās vasaras laikā medīt un zvejot. Galvenie resursi bija valzirgu ilkņi, polārlapsu, polārlāču, ziemeļbriežu, roņu un valzirgu ādas un tauki, putnu gaļa, olas un spalvas. Nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ tiem reizēm nācās arhipelāgā pārziemot, bet pastāvīgas apmetnes netika veidotas. Cingas vai negadījumu dēļ daļa ziemotāju nereti gāja bojā.
1653. gadā pēc Krievijas cara pavēles uz arhipelāgu devās ekspedīcija Romana Ņepļujeva vadībā sudraba un vara rūdas meklējumos. Pats Ņepļujevs un lielākā daļa no 83 ekspedīcijas dalībniekiem mira ziemošanas laikā. 1671. gadā uz Novaja Zemļu devās Ivana Ņekļudova ekspedīcija, lai meklētu sudraba rūdu un uzceltu salās koka cietoksni. Visi ekspedīcijas dalībnieki 1672. gadā gāja bojā.
1763. gadā uz Čornaja Gubas piekrasti Dienvidu salas dienvidos pārcēlās vecticībnieku Paikačevu ģimene, bet drīz visi mira no cingas.
1760.—1761. gadā Sava Lokšins kā pirmais apkuģoja arhipelāga austrumu krastu, apliecot salas gar ziemeļu galu un atgriežoties gar rietumu krastu. 1766. gadā Jakovs Čirakins pirmais šķērsoja Matočkinšara šaurumu starp Ziemeļu un Dienvidu salu. 1768.—1769. gadā Fjodora Rozmislova vadībā tika sarīkota pirmā plānveida ekspedīcija arhipelāga izpētei, kas pētīja iespējamo jūrasceļu no Barenca uz Karas jūru pa Matočkinšara šaurumu. Septiņi no 14 ekspedīcijas dalībniekiem gāja bojā.
No 1821. līdz 1824. gadam četras ekspedīcijas Fjodora Litkes vadībā pētīja salu rietumu krastu no Karas Vārtiem līdz Nasavas ragam Ziemeļu salā. 1832.—1833. gadā Dienvidu salas austrumu piekrasti pētīja ekspedīcija Pjotra Pahtusova vadībā. Salas austrumkrasta izpētē lielu ieguldījumu deva arī Augusta Civolkas ekspedīcijas no 1835. līdz 1839. gadam. Pēdējās ekspedīcijas laikā viņš mira no cingas.
Kolonizēšana
19. gadsimta otrajā pusē Ziemeļu puslodes klimats palika relatīvi siltāks un Novaja Zemļas piekrastē biežāk uz zveju un medībām sāka ierasties norvēģi. Nereti izcēlās diplomātiskas domstarpības, tādēļ, lai nostiprinātu Krievijas suverenitāti arhipelāgā, to bija nepieciešams kolonizēt.
Jau 1867. gadā uz Dienvidu salu patstāvīgi dzīvot pārcēlās ņenca Fomas Vilkas četru cilvēku ģimene. 1872. gadā tiem pievienojās cita ņenca — Maksima Pirerkas ģimene.[10]
1970. gadā uz arhipelāgu tika nosūtīta ekspedīcija viceadmirāļa Konstantīna Posjeta vadībā ar kuģiem Varjag un Zemčug. Kopā ar ekspedīciju ieradās arī cara Aleksandra III brālis lielkņazs Aleksejs Aleksandrovičs, Arhangeļskas gubernators Kačanovs un akadēmiķis Aleksandrs Midendorfs. Ekspedīcijas mērķis bija nodemonstrēt Krievijas oficiālu klātbutni Novajā Zemļā. Kostinšara šauruma krastā tika uzslieta koka māja un turpat krastā notika dievkalpojums ar kuģa kora piedalīšanos.
Arhipelāga plānveida kolonizēšana sākās 1877. gadā, kad Dienvidu salas rietumu piekrastē tika izveidota Malije Karmakulu apmetne, uz kurieni pārcēlās sešas ņencu ģimenes, kopskaitā 24 cilvēki. Par apmetnes stārastu iecēla arhipelāga pirmo kolonistu Fomu Vilku. Nākamajā gadā uz šo apmetni tika norīkota hidrogrāfa Tjagina ekspedīcija, kas šeit ierīkoja glābšanas staciju un uzsāka hidrometeoroloģiskos novērojumus. 1880. gadā krasta apsardzei no Baltijas jūras uz Novaja Zemļu tika pārcelts burinieks Bakan un no šī gada sākās regulāra tvaikoņu satiksme ar Arhangeļsku.
1887. gadā Pomorskas līcī pie Matočkinšara rietumu ieejas tika nodibināta otra apmetne — Matočkinšara. 1894. gadā arhipelāgā pastāvīgi dzīvoja 10 ņencu ģimenes, kopskaitā 50 cilvēki, tika uzbūvēta skola.[11]
1897. gadā salas dienvidrietumu piekrastē izveidoja Belušja Gubas apmetni, uz kuru pārcēlās no kontinenta 34 kolonisti, tajā skaitā krievu rūpnieks Kirilovs ar ģimeni. Pirmā pastāvīgā apmetne Ziemeļu salā — Oļginska Krestovaja Gubas līcī tika dibināta tikai 1910. gadā. Atšķirībā no iepriekšējām apmetnēm, kurās lielākā daļa kolonistu bija ņenci, Oļginskā apmetās krievi no Šenkurskas apriņķa. Pēc 1910. gada tautskaites datiem Novaja Zemļā bija 108 pastāvīgie iedzīvotāji: Malije Karmakulos 33, Belušja Gubā 31, Matočkinšarā 28 un Oļginskā (Ziemeļu salā) 16. Valdība kolonistiem nodrošināja divus bezmaksas tvaikoņa reisus no Arhangeļskas, kā arī atbrīvoja no karaklausības un piešķīra jaunajiem ieceļotājiem bezmaksas subsīdijas. 1913. gadā Belušja Gubā uzcēla baznīcu, pie kuras bija arī draudzes skola un aptieka.[12]
Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā un sekojošā pilsoņu kara iestājās juku periods, kura laikā arhipelāga kolonistiem apturēja dotācijas un tiem nācās iepirkt nepieciešamos materiālus un pārtiku par saviem līdzekļiem. 1919. gada rudenī nofraktētais tvaikonis Dmitrij Solunskij ledus apstākļu dēļ neieradās un Novaja Zemļas iedzīvotāji nonāca kritiskā situācijā. Pārtiku un citas preces par spekulatīvām cenām nācās iepirkt no norvēģiem.
1920. gada februārī tika nodibināta Arhangeļskas guberņas izpildkomiteja nodibināja speciālu Ziemeļu Ledus okeāna salu saimniecības pārvaldi. Tā norīkoja uz arhipelāgu divus speciālus pilnvarotos, kuru pakļautībā bija 10 sarkanarmieši. Skarbajos apstākļos nonākušie pilnvarotie drīz vien nomira. Sarkanarmieši nodibināja darba komūnu, kas pēc to atgriešanās kontinentā uzreiz izjuka. 1921. gadā pilnvaroto institūcija tika likvidēta, bet iedibinātas ciematu padomes. 1924. gadā tiek izveidota salu padome un par tās priekšsedētāju ievēlēja ņencu mākslinieku un stāstnieku Tiko Vilku.
1923. gadā Ziemeļu salā tika dibināta Matočkinšaras ģeofiziskā observatorija, kā arī vairākas polārstacijas — Misželaņija 1931. gadā, Russkaja Gavaņa 1932. gadā, Zaļivblagopolučija 1936. gadā. 1931. gadā sakarā ar paredzēto 2. Starptautiskā polārā gada pētījumu programmu Malije Karmakulos tiek uzbūvēta pastāvīga polārstacija. 1934.—1935. gadā Matočkinšarai tika nodibinātas divas filiālstacijas pie jūraššauruma ieejām — Misvihodnoja un Misstolbovoja. 1925. gadā tiek izveidota Krasinas apmetne Čornaja Gubas krastā Dienvidu salas dienvidos. Tika izveidotas arī vairākas apmetnes Ziemeļu salā — Smidoviča (1930) un Arhangeļskaja Guba (1932) rietumu piekrastē, Pahtusova (1933) austrumu piekrastē un Lagernoje (1932) Matočkinšara ziemeļu krastā.
1926. gadā Belušja Gubā tiek atvērta internātskola, kuras pirmais skolotājs ir Timofejs Siņicins, vēlākais rakstnieks ar pseidonīmu Peļa Punuhs.
1928. gadā salās tiek ievesti 72 mājas ziemeļbrieži, vēlākos gados to ganāmpulks pieaug līdz 973.
1935. gadā kopējais arhipelāga iedzīvotāju skaits ir 390 cilvēku, lielākās apmetnes ir Lagernoje (87 cilvēki) un Belušja Guba (83). 1935. gadā tiek izveidota Ozernajas polārstacija salas dienvidos,[13] 1937. gadā — Litkes apmetne salas austrumu krastā.[14]
Otrais pasaules karš un pēckara gadi
Otrā pasaules kara sākums Arktikā un Novaja Zemļā norisa mierīgi. Arhangeļskā bez starpgadījumiem tika nogādāti seši Sabiedroto konvoji ar kravām no ASV un Lielbritānijas. 1942. gadā pavasarī Trešā Reiha virspavēlniecība pārbāzēja uz Norvēģiju ievērojamu zemūdeņu flotes daļu, cīņai ar konvojiem tika norīkots līnijkuģis Tirpitz un trīs smagie kreiseri.
1942. gada augustā Baltās jūras kara flotiles sastāvā tika izveidota Novaja Zemļas kara flotes bāze, kuras galvenais uzdevums bija aizsargāt arhipelāga jūrasšaurumus un pieejas tiem no pretinieka reideriem, zemūdenēm, jūras un gaisa desanta. Bāze tika izvietota Belušja Gubā, kur izbūvēja galvenos infrastruktūras objektus, ieskaitot lidlauku Rogačovā. Vairākās vietās arhipelāgā zvietoja krasta artilērijas baterijas un novērošanas punktus. Bāzes štata personāls bija 1183 militārpersonas un 170 civilie darbinieki. Kā novērotāji, suņu pajūgu vadītāji un paslīgstrādnieki tika piesaistīti arī arhipelāga iedzīvotāji.
Tajā pašā 1942. gadā militārās aktivitātes izvērsa arī vācu spēki. Vairākās vietās arhipelāgā tika uzstādītas automātiskās meteostacijas. No zemūdenēm tika apšaudītas polārstacijas Malije Karmakuli un Misželaņija. Arhipelāga iedzīvotājiem vairākkārt nācās palīdzēt jūrniekiem no konvoju sašautajiem un nogremdētajiem transportkuģiem.[15] 1943. gadā tika sabombardēta Zaļivblagopolučijas polārstacija, kas vairs netika atjaunota.
Pēc kara tika atjaunotas kara laikā iekonservētās apmetnes un faktorijas, no jauna izbūvēti sabombardētie Malije Karmakuli. Notika vairākas ģeoloģiskās un ģeodēziskās izpētes ekspedīcijas. tika veikta visa arhipelāga aerofotografēšana. 1953. gadā bijušā novērošanas punkta vietā tika ierīkota Mismenšikovas polārstacija Dienvidu salas dienvidos pie Karas Vārtu šauruma. 1954. gadā arhipelāgā bija 363 iedzīvotāji (ieskaitot polārstacijas), no tiem Belušja Gubā — 83. Belušja Gubā bija salu padome, tirdzniecības kantoris, septiņgadīgā internātskola, pasts, radiostacija, meteostacija, veterinārais punkts, kultūras nams («sarkanais čums») un faktorija. Arhipelāgā dzīvoja 15 ņencu ģimenes, daži tatāri, armēņi un hakasi, bet pārējie — krievi.[16]
1954. gada 31. jūlijā PSRS Ministru padome pieņēma slēgtu rīkojumu Nr.1559-699 par «Objekta-700» izveidošanu Novaja Zemļā. Saskaņā ar lēmumu izveidotais Ziemeļu (Novaja Zemļas) kodolizmēģinājumu poligons tika pakļauts Aizsardzības ministrijas Jūras kara flotes 6. pārvaldei. Tā paša gada vasarā tika uzsākta poligona būvniecība un nākamā gada septembrī tas bija gatavs pirmajam izmēģinājumam. 1955. gada 21. septembrī Čornaja Gubas līcī arhipelāga dienvidos 12 metru dziļumā tika veikts pirmais zemūdens kodolsprādziens ar 3,5 kilotonnu jaudu. 1957 gadā tika veikti vēl divi kodolsprādzieni — 7. septembrī virsūdens (100 m virs ūdens līmeņa; 32 kilotonnas) un 10. oktobrī zemūdens (kodoltorpēda T-5) sprādziens.[17]
1957. gada novembrī no Novaja Zemļas tika pārcelti uz kontinentu (galvenokārt uz Arhangeļsku, Amdermu un Kolgujevu) visi 298 palikušie civiliedzīvotāji.[18]
Dienvidu salā tika izveidotas divas kodolizmēģinājumu zonas: A zona Čornaja Gubas un Bašmačnaja Gubas līču rajonā zemūdens un virsūdens izmēģinājumiem (izmantota galvenokārt 1955.—1962. gadā) un B zona dienvidos no Matočkinšara pazemes izmēģinājumiem (no 1964. gada).
Ziemeļu salas dienvidrietumos, Suhojnosa pussalā, 1956. gadā tika zveidots tā sauktais C sektors (vai «Zona D»), kur notika galvenokārt virszemes un atmosfērisko lieljaudas kodolieroču izmēģinājumi. Šeit 1961. gada 30. oktobrī tika uzspridzināts cilvēces vēsturē jaudīgākais kodolierocis — 58,6 megatonnu ūdeņraža bumba AH602. Bumba tika uzspridzināta atmosfērā, 4200 m augstumā virs jūras līmeņa. Sprādziena zibsni varēja novērot līdz pat 1000 km attālumā, sēnes mākonis pacēlās 67 km augstumā, tā augšējā slāņa diametrs bija 95 km. Sprādziena triecienvilnis trīs reizes aplieca zemeslodi, pirmo reizi 36 stundās un 27 minūtēs.[19][20]
Līdz 1990. gada 24. oktobrim poligonā tika veikti 132 kodolsprādzieni ar 265,3 megatonnu summāro jaudu,[21] no tiem 87 atmosfērā (84 gaisā, 1 virszemes, 2 virsūdens), 3 zemūdens un 42 pazemes.[22][23]
Arhipelāga austrumu piekraste un tai paralēlā dziļvaga Karas jūrā ilgus gadus tika izmantota radioaktīvo atkritumu glabāšanai jūrā. Tur nogremdēti kā spēkstaciju izmantotā degviela, tā arī nolietotie vai avarējušie kodolreaktori.[24]
Kopš 1957. gada, kad kodolieroču izmēģinājumu poligona izveides dēļ no arhipelāga uz kontinentu tika pārcelti pēdējie civiliedzīvotāji, Novaja Zemļā nav pastāvīgo iedzīvotāju. No aptuveni trijiem tūkstošiem iedzīvotāju absolūti lielākā daļa ir militārpersonas un viņu ģimenes locekļi, kā arī militārajās struktūrās nodarbinātās civilpersonas.[25] Dienvidu salā ir trīs pastāvīgi apdzīvotas vietas — arhipelāga administratīvais centrs Belušja Guba ar 2400 iedzīvotājiem, lidlauka garnizona ciemats Rogačova ar 500 iedzīvotājiem, kā arī Malije Karmakulu polārstacija, kurā strādā 7—8 civilpersonas. Sezonāli tiek izmantots Severnijas ciemats pie Matočkinšara šauruma poligona teritorijā, kā arī Paņkovaja Zemļas un Čirakinas garnizoni.[21]
Aukstā kara laikā apdzīvoto vietu esamība Novaja Zemļā bija PSRS valsts noslēpums. Belušja Gubas pasta adrese bija «Arhangeļska-55», Rogačovas un pārējo poligona teritorijas apdzīvoto vietu — «Arhangeļska-56». Novaja Zemļas lidosta joprojām tiek dēvēta Amderma-2, kaut arī tā atrodas 400 km no īstās Amdermas.
Ziemeļu salas pašos ziemeļos atrodas bijusī polārstacija Misželaņija kas ir nacionālā parka Ruskaja Arktika atbalsta bāze arhipelāgā un kuru vasaras periodā izmanto zinātnisko pētījumu veikšanai un kā tūrisma atbalsta punktu.
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
