Pareizticība
From Wikipedia, the free encyclopedia
Pareizticība (baznīcslāvu: Правосла́виѥ, no grieķu: ὀρθοδοξία, orthodoxía) jeb Ortodoksā baznīca, ir termins Austrumu Pareizticīgās baznīcas apzīmēšanai. Pareizticība ir kristietības Austrumu atzars, viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantismam. Tā ir autokefālu (patstāvīgu) Baznīcu grupa — "federācija",[1] — kas ir saglabājusi teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, tas ir, nav vienota administratīvi autoritatīva centra. Galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji metropolijas).[2] Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir "pirmais starp līdzīgajiem" (latīņu: primus inter pares) attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību, taču viņam nav nekādas administratīvās varas.
Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju — septiņu ekumenisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Dieva Trīsvienības trešā persona — Svētais Gars iziet tikai no Tēva. Lielākā daļa pareizticības apakšvirzienu pieturas pie Bizantijas liturģiskās tradīcijas. Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānu slāvu tautas un Vidusjūras baseina austrumdaļu. Aptuveni 300 miljoni ticīgo.[1] Eiropā (ietverot Krieviju) 2000. gadā bija reģistrēti 158,1 miljoni pareizticīgo (21,7%).[3]