Plātņu tektonika - Wikiwand
For faster navigation, this Iframe is preloading the Wikiwand page for Plātņu tektonika.

Plātņu tektonika

Vikipēdijas lapa

Zemes garozas plātņu kustība
Zemes garozas plātņu kustība

Plātņu tektonika ir mūsdienu ģeoloģiska teorija par litosfēras kustību. Šī teorija apgalvo, ka Zemes garoza sastāv no vairākām tektoniskām plātnēm, kuras visu laiku atrodas pastāvīgā kustībā attiecībā vienai pret otru. Okeāniskā tipa Zemes garozas plātnes visu laiku atjaunojas, spredinga procesā veidojot jaunas virsmas. Savukārt subdukcijas dēļ okeāniskās plātnes tiek bīdītas zem kontinentālajām vai salu lokiem un iegrimst Zemes mantijā, kur tās izkūst. Plātņu tektonika skaidro arī zemestrīču, vulkānu izvirdumu veidošanos, kuri visbiežāk notiek tieši pie plātņu robežām.

1920. gadā Alfrēds Vegeners pirmo reizi izvirzīja teoriju, ka Zemes garoza kustas tieši tektonisko plātņu kustības rezultātā. Sākotnēji šī teorija neguva atbalstu no pārējiem zinātniekiem. Teorijas atdzimšana notika 1960. gadā, kad tika iegūti dati no okeānu dzīļu mērījumiem, kuri liecināja par plātņu paplašināšanos un subdukciju (palīšanu zem citām plātnēm). Šie priekšstati apvienojumā ar veco kontinentu dreifēšanas teoriju izveidoja plātņu tektonikas mūsdienu teoriju, kura drīz vien kļuva par vispārpieņemtu koncepciju zinātnēs par Zemi.

Teorijas vēsture

20. gadsimta sākumā teorētiskajā ģeoloģijā tika izvirzīta kontrakciju hipotēze. Tas ir, Zeme atdziest līdzīgi tikko izceptam ābolam, respektīvi, uz tās virsmas veidojas grumbas, ko dēvējam par kalniem. Šīs idejas tālāk attīstījās ģeosinklināles teorijā, kura ir izveidota uz kroku būvju studiju pamata. Šo teoriju noformulēja Dž. Dens, kas izostāzes principu pievienoja pie kontrakciju hipotēzes. Saskaņā ar šo koncepciju Zemes garoza sastāvēja no granīta (zem kontinentiem) un bazalta (zem okeāniem). Saspiežoties okeāna dziļvagām, rodas tangenciālie spēki, kuri savukārt virza kontinentus. Tādā veidā veidojas kalnu grēdas, kuras laika gaitā noārdās. Viela, kura noārdās, nonāk atpakaļ dziļvagās.

Tektoniskās plātnes

Zemes galvenās plātnes[1]
nosaukums platība
106 km2
  Klusā okeāna plātne
103.3
  Āfrikas plātne
78.0
  Ziemeļamerikas plātne
75.9
  Eirāzijas plātne
67.8
  Antarktīdas plātne
60.9
  Austrālijas plātne
47.2
  Dienvidamerikas plātne
43.6

Zemes tektoniskajām plātnēm robežas ir aptuvenas. Tās iedala primārajās, sekundārajās un terciālajās plātnēs. Uz primārajām balstās 6 kontinenti un Klusais okeāns. Sekundārās plātnes platības ziņā ir mazākas par primārajām, savukārt terciālās plātnes ir primāro un sekundāro plātņu daļas.

Primārās plātnes

  • Antarktīdas plātne
  • Austrālijas plātne
  • Āfrikas plātne
  • Dienvidamerikas plātne
  • Eirāzijas plātne
  • Klusā okeāna plātne
  • Ziemeļamerikas plātne

Sekundārās plātnes

  • Arābijas plātne
  • Karību plātne
  • Kokosu plātne
  • Indijas plātne
  • Huana de Fuka plātne
  • Naskas plātne
  • Filipīnu plātne
  • Skotijas plātne

Terciālās plātnes

primārās un sekundārās plātnes terciālās plātnes
Āfrikas plātne
  • Madagaskaras plātne
  • Seišelu plātne
  • Somālijas plātne
  • Nūbijas plātne
Antarktīdas plātne
  • Dienvidsendviču plātne
  • Kergelēna plātne
Austrālijas plātne
Arābijas plātne
Dienvidamerikas plātne
Eirāzijas plātne
  • Adrijas plātne
  • Amūras plātne
  • Anatolijas plātne
  • Bandas jūras plātne
  • Birmas plātne
  • Egejas jūras plātne
  • Ibērijas plātne
  • Irānas plātne
  • Moluku jūras plātne
Klusā okeāna plātne
Kokosu plātne
Indijas plātne
Huana de Fuka plātne
Naskas plātne
Filipīnu plātne
Skotijas plātne
Ziemeļamerikas plātne

Skatīt arī

Atsauces

  1. ^ Brown, W. K.; Wohletz (2005). "SFT and the Earth's Tectonic Plates". Los Alamos National Laboratory. Retrieved 2007-03-02.
{{bottomLinkPreText}} {{bottomLinkText}}
Plātņu tektonika
Listen to this article