Psihedēliskā pieredze
From Wikipedia, the free encyclopedia
Par psihedēlisko pieredzi modernajā psihofarmakoloģijas zinātnē un dažādos filozofiskos, psiholoģiskos, neiroloģiskos un reliģiskos diskursos dēvē apziņas stāvokli, ko izraisa daudzi halucinogēni un empatogēni, ir īpaši psihedēliskās vielas.
Psihedēliskā pieredze, līdzīgi kā esības īpašo stāvokļu citi ontoloģiski priekšstati (apskaidrība, reliģiskā pieredze utt.), ir uzskatīta par vārdiskā ziņā neaprakstāmu, bet esošu sajūtu un pieredzes līmenī. Galvenais prāta motīvs psihedēliskajā pieredzē ir lietu kopesamība un neierobežotība, kas rada priekšstatus par visa Visumā esošā vienotu veselumu. To var salīdzinoši pretstatīt ar citiem metafiziskiem, garīgiem un reliģiskiem konceptiem Rietumu filozofijā kā ataraksiju, monādu, gnosis, kenosis, reliģisko transcendenci utt. un orientālajā filozofijā kā mahamudru, nirvānu, kosmisko apziņu, mokšu, šunjatu utt.
Psihedēliskā pieredze sarunvalodā tiek dēvēta par tripu jeb ceļojumu. Nepatīkamu psihedēlisko pieredzi dēvē par slikto ceļojumu (angļu: bad trip). Sliktajam ceļojumam ir raksturīgas nepatīkamas psiholoģiskās reakcijas kā nomāktība, disforija un panika.
Par tripu/ceļojumu gan mēdz dēvēt arī jebkuru citu halucinogēnu, kam nav raksturīga psihedēliska pieredze, piemēram, fenciklidīna un sarkanās mušmires, izraisīto apziņas stāvokli.
Mūsdienās psihedēlisko pieredzi pēta Psihedēlisko pētījumu starpdisciplinārā asociācija (MAPS), Heftera pētījumu institūts un Beklija fonds.