Rāmājana
senindiešu eposs / From Wikipedia, the free encyclopedia
“Rāmājana” (sanskritā: रामायण, rāmāyaṇa, izrunā: [ɽɑː.mɑ́ː.jɐ.ɳɐ] — ‘Rāmas ceļojums’) ir viens no diviem senindiešu nozīmīgākajiem eposiem; otrs eposs ir “Mahābhārata”. Tajā stāstīts par dievības Rāmas dzīvi un varoņdarbiem. “Rāmājana” ir sarakstīta sanskritā. Tiek uzskatīts, ka eposs aizsākts rakstīt ne agrāk par 300. gadu p.m.ē. un pabeigts 1. gadsimtā p.m.ē. Par tās autoru tradicionāli tiek uzskatīts dzejnieks Vālmīki, lai gan ir skaidrs, ka tekstam ir vairāki autori, un tas ir veidojies arī mutvārdu ceļā no paaudzes paaudzē. “Rāmājana” ir sadalīta septiņās kāndās (nodaļās) un sastāv no 24 tūkstošiem distihu. “Rāmājanā” stāstīts par dievišķo varoni Rāmu un par viņa sabiedroto Lakšmanas, Hanumāna un citu cīņām, cenšoties atbrīvot savu sievu Sītu no milžu karaļa Rāvanas gūsta Lankas salā.
Indiešu kultūrā Rāma ir ideāla dēla, vīra un valdnieka tēls, savukārt viņa sieva Sīta ir ideālas sievas tēls. Daudziem hinduistiem Rāma ir cilvēkdievs, augstākā dievība, kas iemiesojusies cilvēkā patiesības un tikumības dēļ. “Rāmājanai” bija milzīga ietekme uz Indijas un Āzijas valstu kultūru. Eposa senās versijas ir atrodamas arī Mjanmā, Vjetnamā, Indonēzijā, Kambodžā, Laosā, Malaizijā, Taizemē, Filipīnās, kā arī Ķīnā, Tibetā un Mongolijā.[1] “Rāmājanas” sižets ir atspoguļots arī arhitektūras pieminekļos, piemēram, Ankorvatā. Eiropieši eposu “Rāmājana” sāka pētīt 18. gadsimta beigās.