Rūpniecības politika
From Wikipedia, the free encyclopedia
Rūpniecības politika ir valsts rīcības pasākums, kas vērsts uz ekonomikas struktūru izmaiņu, radot labvēlīgakus apstākļus noteiktu ekonomisko sektoru un ražošanas attīstībai. Rietumu teorijā un praksē šis termins vairāk atbilst jēdzienam „nozaru” vai „sektoru politika”.
Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Rūpniecības politiku var klasificēt trīs veidos kā aizsargājošu, adaptīvu un iniciatīvu.[1] Aizsargājoša rūpniecības politika ir orientēta uz izveidojušās infrastruktūras saglabāšanu, nodarbinātības uzturēšanu un nacionālo firmu aizsardzību pret ārvalstu konkurenci. Adaptīvā rūpniecības politika ir virzītu uz valsts rūpniecības struktūru piemērošanu notikušajām izmaiņām pasaules tirgos konkurences apstākļos. Iniciatīvā rūpniecības politika ir kad valsts aktīvi ietekmē valsts rūpniecības attīstību, vadoties pēc sev velamās struktūras.