Rihtera skala
From Wikipedia, the free encyclopedia
Rihtera skala ir skaitļu skala, kuru 1935. gadā izveidoja Čārlzs Rihters, lai izteiktu zemestrīces stiprumu jeb magnitūdu. Rihtera skala ir logaritmiska skala, kur magnitūdas maksimālā vērtība ir 10. Pēc novecojušas definīcijas, magnitūda ir nosacīta mērvienība, kas norāda zemestrīcē vai eksplozijā izdalītās enerģijas daudzumu uz platības vienību,[1] tomēr mūsdienās tiek ieteikts terminu 'magnitūda' lietot kā sinonīmu zemestrīces stiprumam.[2] Agrāk lietoja arī jēdzienu "balles pēc Rihtera skalas", bet mūsdienās tas aizstāts ar magnitūdas vērtībām, un biežāk lietotā seismiskās magnitūdas skala ir momenta magnitūdas skala. Magnitūdas skalu vērtības nedrīkst jaukt ar intensitātes skalu vērtībām (sk. Merkalli skala).