Romantisms
From Wikipedia, the free encyclopedia
Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā, arhitektūrā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18. gadsimta beigās kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna utml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.
- Šis raksts ir par kultūrvēsturisku laikmetu. Par vēstures filozofijas novirzienu skatīt rakstu romantisms (vēstures filozofija).
Romantismu iedvesmoja Žana Žaka Ruso idejas, tālaika sociālās pārmaiņas, revolūcijas (ASV, Francija), tas radās kā reakcija uz 18. gadsimta vērtībām, izvirzīdami teoriju, ka emocijas un intuīcija ir vērtējami augstāk par racionalitāti, dabas un dvēseles neaptveramo platību izpēte ir būtiskāka par klasisko atturību.
Romantisms atšķirībā no racionalitāti uzsverošās Apgaismības kustības sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā. Romantisms balstās divpretstatu pasaules dalījumā — romantismā ļoti svarīgs ‘es’ jeb individuālās brīvības kults, sakāpināta interese par pagātni (viduslaiku un savas tautas pagāniskās kultūras pielūgsme, interese par nacionālo folkloru), tiekšanās pēc oriģinalitātes. Romantisms ielūkojas ne tikai nacionālajā pagātnē, bet arī citzemju pagātnē un tagadnē (aizraušanās ar Austrumu kultūru). Viena no romantisma pamatpazīmēm ir īpaša attieksme pret apkārtējo pasauli, t.s. romantiskā ironija, kas ļauj indivīdam it kā pacelties pāri savam laikam un ierobežojošajai, profānajai telpai. Tāpat nozīmīga tēma ir jūsma par dabas varenību, nostalģija pēc pagātnes, it sevišķi pēc gotiskā, aizraušanās ar pirmatnīgo — daba, folkloras tradīcijas, varoņa kults (bieži tā objekts ir kāds mākslinieks vai revolucionārs), nāves valdzinājums.