Sāgas
From Wikipedia, the free encyclopedia
Sāgas (islandiešu: saga, daudzskaitlī: sögur, no segja — 'stāstīt, runāt') ir seno Ziemeļeiropas ģermāņu skaldu sacerēti mutvārdu varoņeposi, kas visilgāk saglabājās Islandes viduslaiku kultūrā. Pēc 14. gadsimta sāgas pārvērtās par pasaku literatūru (Lygisögur). Sāgas parasti vēstī par teiksmainiem 9.—11. gadsimta notikumiem Islandē, kā arī Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā. Tās satur arī vērtīgas norādes par vikingu braucieniem uz mūsdienu Lielbritāniju, Krieviju, Somiju, Igauniju un Latviju.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Sāgas" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Sāgu autoru vārdi nav zināmi. Uzskata, ka viens no tiem ir bijis islandiešu dziesminieks un valstsvīrs Snorri Sturlusons (1179—1241), kas sarakstījis pamācību skaldiem — „Jaunāko jeb Snorra Edu“ (sauktu arī par Prozas Edu) un norvēģu ķēniņu hroniku „Heimskringlu“, kurā ietverta Inglingu sāga (Ynglinga saga).
Līdz pat 14. gadsimta beigām Islandē saglabājās tradīcija pārrakstīt un apkopot sāgas ilustrētās grāmatās, kurus izmantoja kā dāvanas un saglabāja kā dzimtu īpašumus. 17. gadsimta vidū Dānijas karaļa Frederika III uzdevumā bīskaps un literāts Brinjolfurs Sveinsons (Brynjólfur Sveinsson 1605—1675) aicināja islandiešus par maksu vai kā dāvanu atdot senos rokrakstus vai to norakstus karaļa glabāšanā. Šādā veidā viņš ieguva savā īpašumā arī divus sāgu krājumus, kas pazīstami ar latīņu nosaukumiem Codex Flatöiensis un Codex Regius, kurus viņš 1662. gadā uzdāvināja dāņu karalim. Pārējos rokrakstus pēc viņa nāves izvazāja mantinieki, kas tos vairs neuzskatīja par lielu vērtību. Abas minētās grāmatas Dānijas valdība 1971. gadā atdeva Islandes tautai, un mūsdienās tās glabājas Arni Magnusona institūtā.