Saiešanas telts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Saiešanas telts, arī Tabernākuls saskaņā ar Toru bija izraēļu galvenā svētnīca periodā pēc aiziešanas no Ēģiptes verdzības līdz pat Jeruzalemes tempļa uzcelšanai. Saiešanas telts celtniecības detaļas aprakstītas Otrajā Mozus grāmatā.
Saiešanas telts bija saliekams un pārvietojams templis, kas sastāvēja no telts ar krāsainiem pārklājiem, ko ierobežoja žogs. 15 x 20 metrus liela iežogota pagalma rietumu galā atradās 5x5 metrus liela, ar ādām pārklāta svētnīca, ko veidoja divas telpas — iekšējā svētnīca "Svētā vieta" ar Menoru un kvēpināmo upuru altāri un "Svētumu svētums" (Kodesh Hakodashim), kas bija Dieva klātbūtnes mājvieta un kur atradās arī Derības šķirsts. Pagalmā atradās mazgāšanās trauks un dedzināmo upuru altāris. Ieeja svētvietā bija no austrumiem un vissvētākā vieta atradās rietumu pusē. Pagalmā drīkstēja ieiet visi dievlūdzēji, Svētajā vietā priesteri, levīti, bet Svētumu svētumā tikai Augstākais priesteris vienu reizi gadā.