Karalistes ģerbonis, 1846. gads

Saksija Vācijas impērijas sastāvā

Saksijas karte

Drēzdene pirms 1900. gada

Karalis Georgs ap 1900. gadu

Saksijas karaliste bija vācu valsts, kas pastāvēja no 1806. līdz 1918. gadam. Karalistē valdīja Vetīnu dinastijas karaļi, kas dažādās sakšu zemēs valdīja gandrīz 800 gadus. Lai arī 94% iedzīvotāju bija protestanti, Vetīnu dinastija palika uzticīga katolismam, kurā tā pārgāja 1697. gadā, lai iegūtu Polijas-Lietuvas kopvalsts kroni.^[1]

Pretstāve Prūsijai

1806. gadā, beidzot pastāvēt Svētās Romas Impērijai, Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts III (1763-1827) pievienojās Napoleona radītajai Reinas konfederācijai un 1806. gada 20. decembrī tika kronēts par pirmo Saksijas karali Frīdrihu Augustu I. Apmēram 15 000 kareivju lielā Saksijas armija piedalījās turpmākajās Napoleona kampaņās pret Prūsiju, Austrijas impēriju un Krieviju. 1813. gada oktobrī sakši piedalījās Leipcigas kaujā, pēc kuras Saksiju okupēja Krievijas un Prūsijas armijas. Vīnes kongress 1815. gada maijā apstiprināja Saksijas karalistes turpmāku pastāvēšanu, taču tai nācās zaudēt 2/3 teritorijas un 1/3 iedzīvotāju Prūsijas karalistes Saksijas provincei.^[2]

1830. gada jūnijā Saksijā izcēlās protestantu dumpis pret konservatīvo katoļu varu, kura rezultātā karalim Antonam par līdzvaldnieku septembrī bija jāpieņem brāļadēls Frīdrihs Augusts. 1831. gada 4. septembrī izsludināja liberālu konstitūciju, kas ieviesa konstitucionālo monarhiju ar ministru kabinetu un vēlētu landtāgu.

1834. gada 1. janvārī Saksija iestājās Vācu muitas savienībā. 1848. gadā Saksijā, kā daudzviet Eiropā, sākās revolūcija, kas tika apspiesta 1849. gadā ar Prūsijas karaspēka palīdzību. No 1815. līdz 1866. gadam Saksija bija Vācu Savienības locekle, kurā tā aizstāvēja Vācijas apvienošanās lielo modeli, iekļaujot tajā arī Austriju. No 1849. līdz 1866. gadam valdību vadīja grāfs Frīdrihs Ferdinands fon Beusts, kas bija Prūsijas kanclera Bismarka politikas pretinieks.

1866. gada Austrijas-Prūsijas karš sadalīja Vācu Savienības valstis pretējās nometnēs. Lai arī Prūsija aicināja to palikt neitrālai, Saksija izvēlējās atbalstīt Austrijas impēriju, kas septiņas nedēļas ilgajā karā zaudēja. Karam sākoties, Saksijas karalis ar armiju atstāja valsti un devās uz Austriju, kur pievienojās kopīgajai armijai. Prūšu armija 18. jūnijā bez pretestības iegāja Saksijas galvaspilsētā Drēzdenē. Pēc kara pastāvēja risks, ka Prūsija anektēs Saksiju, taču 1866. gada 21. oktobrī tika noslēgts Prūsijas un Saksijas miers, kas karalim Johanam ļāva atgriezties valstī. Saksija bija spiesta maksāt Prūsijai 10 miljonus tāleru lielu kara kontribūciju un iestāties Ziemeļvācu savienībā.^[3]

No 1866. līdz 1876. gadam valdību vadīja finanšu ministrs, barons Rihards fon Frīzens. 1870. gadā Saksijas armija kopā ar pārējām vācu valstīm piedalījās franču-prūšu karā.

Vācijas impērijas sastāvā

Līdz ar Vācijas impērijas pasludināšanu 1871. gadā, Saksijas karaliste kļuva par jaunās impērijas sastāvdaļu, saglabājot savu armiju un ārlietas. 397 deputātus lielajā impērijas Reihstāgā Saksija saņēma 23 vietas un četras vietas Bundesrātā. Vācijas impērijā Saksija bija pēc lieluma piektā un pēc iedzīvotāju skaita trešā valsts. 1914. gadā tās iedzīvotāju skaits sasniedza 4,986 miljonus. Saksijas galvaspilsēta Drēzdene bija trešā lielākā pilsēta impērijā, tai sekoja Leipciga un Kemnica. 19. gadsimtā Saksijā strauji attīstījās dažāda veida industrijas, slavens kļuva Meisenes porcelāns. Straujā rūpniecības izaugsme noveda pie iedzīvotāju urbanizācijas un strādnieku kustības veidošanās. 19. gadsimta beigās 58% iedzīvotāju bija nodarbināti rūpniecībā un 15% zemkopībā.^[2] 1863. gadā Ferdinands Lasalls Leipcigā nodibināja Vācu Strādnieku Asociāciju.

19. gadsimta beigās konservatīvajās valdošajās aprindās aizvien lielāku uztraukumu radīja sociāldemokrātiskās partijas pieaugošā popularitāte. Lai samazinātu strādnieku balsu ietekmi, 1896. gadā tika mainīts vēlēšanu likums, sadalot vēlētājus trīs vienlīdzīgās klasēs pēc to samaksāto nodokļu lieluma. Tādējādi mazākumā esošie aristokrāti un buržuāzija ieguva iespēju kontrolēt Saksijas landtāga deputātu izvēli. 1897., 1899. un 1901. gada vēlēšanās sociāldemokrātu kandidāti netika ievēlēti. Pēc demokrātiskākiem principiem notiekošajās impērijas Reihstāga vēlēšanās 1903. gadā sociāldemokrātiskā partija ieguva 22 no 23 Saksijai atvēlētajām vietām. 1909. gadā tika pieņemts jauns Saksijas landtāga vēlēšanu likums, kas ieviesa plurālo vēlēšanu sistēmu. Lai arī vairāk par pusi vēlētāju nobalsoja par sociāldemokrātiem, viņi saņēma tikai 25 no 91 vietām Saksijas landtāgā.

1914. gadā 750 000 kareivju lielā Saksijas armija iesaistījās Pirmajā Pasaules karā kā 3. Vācu armija. Karā gaitā krita 230 000 kareivju.

Vācijas Novembra revolūcijas laikā 1918. gada 10. novembrī Revolucionāro strādnieku un kareivju padome pasludināja monarhiju par izbeigtu. Karaliste oficiāli beidza pastāvēt 1918. gada 13. novembrī, kad Frīdrihs Augusts III atteicās no troņa.

Karaļi

Skatīt arī: Saksijas karalistes karaļu uzskaitījums

• Frīdrihs Augusts I, 1806-1827
• Antons, 1827-1836
• Frīdrihs Augusts II, 1836-1854
• Johans, 1854-1873
• Alberts, 1873-1902
• Georgs, 1902-1904
• Frīdrihs Augusts III, 1904-1918

Atsauces