From Wikipedia, the free encyclopedia
Simtgadu karš (angļu: Hundred Years' War, franču: La guerre de Cent Ans) bija ilgstoša konfliktu virkne starp Anglijas valdniekiem un Akvitānijas hercogiem Plantaganetiem no vienas puses, un grāfiem de Valuā no otras puses (abas dzimtas bija izmirušās Kapetingu dinastijas atzari) par Francijas Karalistes troni. Karš ilga vairāk nekā simts gadus (no 1337. līdz 1453. gadam).
Simtgadu karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Žanna d'Arka Orleānas aplenkuma laikā. | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
Francijas Karaliste Kastīlijas karaliste Skotijas karaliste Dženovas Republika Maļorkas karaliste Bohēmijas karaliste Aragonas karaliste Velsiešu dumpinieki |
Anglijas Karaliste Burgundijas hercogiste Bretaņas hercogiste Portugāles karaliste Navarras karaliste Flandrijas hercogiste Eno grāfiste Akvitānijas hercogiste Luksemburgas lielhercogiste Svētā Romas impērija Ģentes dumpinieki | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Filips VI (1337-1350) Šarls VII (1422-1453) |
Edvards III (1337-1377) Henrijs VI (1422-1453) |
Tā kā būtībā karš ritēja starp Francijas Karalistes rietumu un austrumu pēriem, katrai pusei piesaistot papildspēkus no citām karalistēm, ar kurām bija saistīta dinastijas vai vasalitātes saitēm (19. gadsimta nacionālo valstu uzplaukumā populārajā literatūrā iegājies runāt par karu starp "angļiem un frančiem", kaut kontingents no Anglijas bija mazākā daļa no akvitāniešu armijas; vēl literatūrā šo karu dažkārt dēvē par karu starp "akvitāniešiem" un "armanjakiešiem").
Kara galvenais cēlonis bija Francijas troņa mantošanas jautājums. 1328. gadā mira Francijas karalis Šarls IV, pēdējais Kapetingu dinastijas vīriešu līnijas pārstāvis. Tuvākais troņmantnieks bija tā brāļadēls grāfs Filips d'Valuā, bet pa sieviešu līniju māsasdēls Akvitānijas hercogs Edvards III. Kad par karali kronēja Filipu VI d'Valuā, tad šo aktu noprotestēja mirušā karaļa māsa Izabella, bet viņas dēls Edvards III, 1337. gadā pasludināja sevi par Francijas karali. Sasaucis savus vasaļus Francijā un Anglijā (jo bija reizē arī Anglijas Karalistes karalis), iebruka Francijas karaļa domēnā, lai to pārņemtu. To pašu darīja grāfs Filips d'Valuā, tādējādi abiem pretendentiem uz troni reizē iesākot t.s. Simtgadu karu.
Kara sākums 1337. gadā bija Edvardam III izdevīgs. Viņa karaspēkam, salīdzinājumā ar Filipa VI armiju, bija lielākas priekšrocības: tas nebija liels, bet labāk organizēts. Akvitānijas u.c. Edvarda III kontinentālo īpašumu franču bruņinieku vienības bija pakļautas kapteiņiem, kuri savukārt bija tieši pakļauti karalim kā virspavēlniekam. Savukārt uz kontinentu atvestie angļu strēlnieki, kas sastāvēja galvenokārt no Anglijas daudzajiem brīvajiem zemniekiem, bija lieli sava amata meistari, un svarīgākajās kaujās viņiem bija liela loma, atbalstot bruņinieku kavalēriju. Karaļa Edvarda III karaspēku Bordo vadīja viņa dēls Edvards, Melnais Princis.
Filipa VI karaspēkā pārsvarā bija Austrumfrancijas feodālo bruņinieku zemessardze un algotņi, strēlnieku bija maz, un bruņinieki nevēlējās saskaņot ar viņiem savu darbību. Armija sašķēlās atsevišķās nodaļās, kas pakļāvās tikai tiešajiem karaspēka priekšniekiem — lielajiem feodāļiem, kuri pēc sava ieskata vai nu devās kaujā, pameta kaujas lauku, vai arī palika par novērotājiem (anarhiju atviegloja tas, ka gan Plantagenetiem, gan Valuā bija vienādas tiesības uz troni, līdz ar to nobilitāte varēja brīvi izvēlēties, kā vasaļiem būt). Īstenībā karalis komandēja tikai savu karaspēka vienību, kas, lai arī pati lielākā, tomēr bija tikai daļa no armijas. Viņa vasaļu parastā taktika bija kaujas sākumā uzbrukt visiem reizē. Bet, ja pretinieks izturēja šo triecienu un strēlnieki nogalināja zirgus, tad ienaidnieks kavalēriju sašķēla atsevišķās grupās, bruņiniekus norāva no zirgiem un saņēma gūstā.
Edvards III uzvarēja gan uz jūras, gan uz sauszemes. 1347. gadā viņa armija ieņēma Kalē, kas bija svarīgs nocietinājuma punkts, turklāt šis reģions bija nozīmīgs vilnas eksportam no Anglijas. Citviet ziemeļos karadarbība nebija tik veiksmīga, tāpēc viņš to pārcēla uz Francijas dienvidrietumiem, savu vasaļu zemju pierobežu, un atkal no jūras puses sagrāba Gijennas un Gaskoņas apgabalus, kuru pēri atzina sevi par Edvarda III vasaļiem un pievienojās tā armijai. Melnā prinča karaspēks straujos reidos ieņēma Francijas troņa domēna centrālos apgabalus. Vienā šādā reidā 1356. gada septembrī pie Puatjē viņus panāca Valuā armija, kas kaujā cieta smagu sakāvi. Gūstā nokļuva arī pats karalis Žans Labsirdīgais (Jean II le Bon, 1350—1364). Šajā laikā Francijas karalistes valsts kase bija pilnīgi iztukšota un tā pārdzīvoja zemnieku dumpjus (t.s. žakērija) un sacelšanos Parīzē pret Valuā varu. Tomēr, lai gan karaļa Žana armija bija iznīcināta, Melnajam princim neizdevās ieņemt Parīzi un Reimsu un 1360. gadā tika noslēgts pamiers.
1360. gadā Valuā bija spiesti noslēgt Bretiņī mieru, atdodot Plantagenetiem vairākas no savām zemēm un provincēm (apmēram 17 tagadējo departamentu).
Francijas karalim Šarlam V izdevās reorganizēt armiju un floti un pēc ilgām cīņām beidzot padzīt Edvarda III spēkus no kontinenta — 1380. gadā Plantagenetu rokās atradās vienīgi Kalē un Gijena.
Šajā laikā, kā Anglijā, tā Francijā norisa iekšējās jukas un cīņa par varu, un valstu savstarpējais karš pierima.
1415. gadā Akvitānijas hercoga un Anglijas karaļa Henrija V vadībā sākās jauns uzbrukums cīņā par Francijas troni. Kaujā pie Azenkuras 1415. gada oktobrī Valuā armija tika sakauta, daudzi bruņinieki tika nogalināti vai saņemti gūstā (gūstā saņēma arī Orleānas hercogu). Pēc tam akvitānieši atguva Normandiju un Menu.
Pēc gūtajām uzvarām Henrijs V uzspieda Šarlam VI smagus miera noteikumus (līgums tika noslēgts Truā 1420. gadā), pēc kuriem Henrijs V tika atzīts par Francijas karali. Garīgi slimā Francijas karaļa Šarla VI dzīves laikā par Francijas karalistes reģentu kļuva Henrijs V, bet pēc tam tronī vajadzēja kāpt viņa un Francijas princeses Katrīnas d'Valuā (Šarla VI meitas) dēlam, nākamajam Henrijam VI. Dofins Šarls (Šarla VI dēls) tika izslēgts no mantojuma. Taču 1422. gadā pēkšņi mira Henrijs V, bet pēc dažiem mēnešiem nomira arī Šarls VI.
1429. gadā, kad angļi aplenca Orleānu, pie Dofina Kārļa vērsās 17 gadus vecā meitene Žanna d’Arka, kura bija pārliecināta, ka viņa ir dzirdējusi Dieva balsi, kas likusi viņai nostāties franču karaspēka priekšgalā. Žannas iedvesmota Valuā armija ieņēma Orleānu un sāka gūt arvien jaunas uzvaras. Taču pēc kādas neveiksmīgas kaujas Žanna nonāca Burgundijas hercoga gūstā un vēlāk tika izdota akvitāniešiem.
1431. gadā Žanna d’Arka tika tiesāta inkvizīcijas tiesā, kur viņa tika apsūdzēta kā ragana un brīdināta, ka savu uzskatu nemainīšanas gadījuma tiks sodīta ar nāvi. Iesākumā viņa atteicās no savas pārliecības un nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, taču pēc trim dienām viņa atkal mainīja savu viedokli un viņai tika izpildīts nāvessods sadedzinot uz sārta Ruānas tirgus laukumā. Pēc 25 gadiem Romas pāvests šo spriedumu atzina par netaisnu.
Žannas varoņdarbs palīdzēja Valuā dinastijai uzvarēt Plantagenetu namu. Burgundijas hercogs atzina sevi par Valuā vasali, Plantageneti zaudēja Akvitānijas hercogu troni, Francijas karalistes teritorija tika ievērojami palielināta (salīdzinot ar Kapetingu dinastijas valdījumiem). Plantagenetu valdījumā (līdz 1558. gadam) palika tikai Kalē osta Ziemeļfrancijā.
1453. gadā bez īpaša miera līguma karadarbība tika izbeigta.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.