From Wikipedia, the free encyclopedia
Skandināvu mitoloģija ir Skandināvijas tautu ticība, ticējumi, mīti un leģendas pirms kristietības izplatīšanās. Tā ir vislabāk saglabājusies liecība par seno ģermāņu tautu mitoloģiju, un tās izcelšanos no senākās indoeiropiešu mitoloģijas.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Skandināvu mitoloģija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Skandināvijā un Islandē šie ticējumi ir saglabājušies visilgāk, un nomaļākos rajonos dažas tradīcijas ir uzturētas līdz pat mūsdienām.
Skandināvu mitoloģija ir atstājusi manāmu iespaidu uz mūsdienu populāro kultūru, tās elementi bieži tiek lietoti literatūrā un filmās.
Seno skandināvu uztverē telpa sastāvēja no deviņām pasaulēm — āsu Asgardas, vānu, albu jeb elfu, uguns Mūspelas, cilvēku Midgardas, milžu, mirušo, rūķu un salnas milžu pasaules vistālāk uz ziemeļiem. Tās visas vienoja gigantisks osis, pasaules koks Igdrasils. Tā zari pacēlās pār visu zemi un iesniedzās debesīs. Pašā galotnē sēdēja gudrais ērglis, bet starp ērgļa acīm — vanags Vedrfjelnirs. Pa tā zariem kā „starpniece” starp visām pasaulēm skraidīja vāvere Ratatoska. Igdrasils vienmēr bija Nidhoga, ļaunās čūskas, apsardzībā. Mimira avots, apslēptās gudrības avots, iztecēja no koka saknēm.
Mitgarda pasaule un eksistēšana (vismaz līdz zināmam laikam) atradās nedalāmā saistībā ar Asgardu un citām pasaulēm. Sakari ar dievu pasauli tika nodrošināti ar reliģiskajiem rituāliem, ar cilvēku pienākumu sekot sociālajām un etniskajām normām, ko noformulēja āsi, kas ļāva zināmā mērā identificēt cilvēkus ar āsiem un izplatīt uz Mitgardu tās rīcības efektivitāti, ar kādu tika sargāta Asgarda no ļaunajiem spēkiem. Tādā veidā tika realizēts „labums”, kura avots bija dievos.
Sākotnēji dievi nāca no divām dažādām, savstarpēji ne pārāk draudzīgām grupām — āsiem un vāniem, kas bija auglības dievu grupa, kam piemīt arī burvju un pareģu spējas. Starp viņiem arī izcēlās pirmais karš pasaulē. Pēc kara vānu dievi apmetās Asgardā, lai arī tur vāni tika uzskatīti par zemākas šķiras dieviem.
Asgarda bija sadalīta 12 vai vairāk daļās, kur katrā no tām katram no dieviem bija sava grezna zelta vai sudraba māja. Visnozīmīgākā bija Valhalla, Odina māja. Valhallā kaujās kritušie kareivji (einherjēri) pavadīja savas dienas karojot, naktis dzīrojot un gaidot pienākam Ragnaroku, pēdējās pasaules kaujas dienu, kurā senie dievi ietu bojā un tiktu nodibināta jauna miera un saticības ēra. Mājai bija 540 durvis, un caur katru no tām līdzās stāvot varēja ienākt 800 vīri; tās jumts bija taisīts no vairogiem. Kritušo karavīru dvēseles uz turieni aizveda valkīras — kareivīgas jaunavas, kas piedalījās uzvaru un nāves sadalē kaujas laukā. Citādāk, piemēram, no slimībām vai vecuma, mirušos cilvēkus pēc nāves dieviete Hēla nogādāja drūmajā pazemes valstībā.
Skandināvu dievus apkalpoja priesteri, ko sauca par godar. Pielūgšana parasti notika brīvā dabā, zem kokiem, blakus svētavotiem vai no akmeņiem izveidotā svētvietā. Vēlāk tika lietoti koka tempļi ar altāriem un izgrebtiem dievu attēliem. Visnozīmīgākais bija templis Senajā Upsālā, Zviedrijā, kur tika upurēti dzīvnieki un arī cilvēki.
Regulāras, lielas upurēšanas tika rīkotas rudenī un pavasarī (ziemas sākumā un vasaras sākumā, jo gadu dalīja divās daļās), kā arī ziemas vidū (jūl). Upurēšana tika organizēta apgabalu centros. Plašu apskatu sniedz „Sāga par Hakonu Labo” — „kad tika rīkotas upurēšanas dzīres, visiem bondiem bija jāpulcējas pie svētvietas, atnesot arī lietas, kuras bija vajadzīgas dzīru laikā. Dzīrēm tiek nokauti lopi, arī zirgi. Visas asinis sauca par upurasinīm, tāpat arī visas lietas — kausus, slotas u.c.. Ar asinīm tika apslacītas visas upurvietas sienas ārā un iekšā, arī cilvēki. Gaļu vārīja un ēda dzīrēs. Dzīru telpas vidū liesmoja ugunskuri. Pilnie kausi tika doti caur ugunskuriem, un namatēvam bija jāsvēta pilnos kausus un upurmielastu”.
No burvjiem baidījās, un nodarbošanās ar buršanos netika saukta par goda lietu. Tomēr sāgās nevar atrast ziņas par galveno varoni — burvi. Ja arī viņam piemita zināmas spējas (piemēram, maģisku rūnu zināšana), tad tas tika skaidrots ar viņa gudrību un to, ka viņš daudz ko prot.
Vēl viena iespēja — ar pārdabiskām lietām ietekmēt citu cilvēku (nolādēšana vai apburšana ar rūnām). Rūnas bija izplatītas Skandināvijā, tomēr to maģiskās formulas nezināja daudzi. Piemēram, nepareizi izgrieztas mīlestības rūnas gandrīz nogalināja meiteni sāgā par Egīlu. Savukārt, kad Egīls izlabojis rūnas, un viņa izveseļojusies.
Mežonīgie rotājumi uz dažādiem priekšmetiem kalpoja, lai palīdzētu cilvēkiem dzīves cīņā, atbaidītu ļaunos garus un pieaicinātu veiksmi. Zvēru un briesmoņu attēliem un figūriņām bija simbolisks raksturs un to izmantošanai — maģiski mērķi. Plaši pielietoja arī visādus aizsargamuletus: Tora piekaramie, aproces, gredzeni, arī zobeni, apmetnes tika uzskatīti par apveltītiem ar burvju spējām.
Maģija ir atgriezeniskas pasaules sastāvdaļa, kas apvieno dabisko un pārdabisko nesaraujamā vienotā. Ar rituāla palīdzību cilvēks uzturēja kārtību, kāda bija dibināta tālā pagātnē. rituāla darbība deva impulsu dzīves kustībai no jauna. Ar rituālu cilvēki skaidroja savus priekšstatus, kā arī motivēja savu darbību, kura atradās absolūtā mijiedarbībā ar dabas likumiem. Ar rituāla palīdzību cilvēki mēģināja iegūt sev labvēlīgus priekšnosacījumus ikdienas darbos, kā arī daļēji, protams, izmantoja savtīgos nolūkos.
Tomēr skandināvu mitoloģijā un reliģijā ir skaidrs, ka viss ir iepriekš izlemts — cilvēkam piedzimstot, ir noteikts viņa dzīves pavediena garums un arī dievu liktenis un pasaules gala norise ir iepriekš izlemta. Dievi ir dzirdējuši pareģojumu, kā tieši pasaules beigas — Ragnaroks noritēs, kurš kuru nogalinās, un nav spējīgi to ietekmēt; tomēr viņi drosmīgi un pašaizliedzīgi skatās pretī savam drūmajam liktenim.
Pasaules gala (Ragnaroka) tuvošanos iezīmēs vispārēja nesaticība cilvēku starpā un dažādas citas nelaimes - aptumšosies saule, kam sekos nemīlīgas vasaras, negaisi, vētras, zemestrīces (drebēs un kauks pat Igdrasils), no debesīm kritīs zvaigznes, zeme grims jūrā. Fenrirs tiks brīvībā, un radīs pēcnācējus, kas aprīs sauli, un sekos trīs ziemas bez vasarām. Drīz pēc tam visus Heimdala taures skaņas aicinās uz cīņu. Āsus vadīs Odins, milžus un citus ļaunos spēkus — Lokijs. Uguns zemes Mūspelas valdnieks milzis Sutrs kaujas laikā sadedzinās pasauli, kā rezultātā ies bojā visi cilvēki, arī dievi un milži. Tomēr pēc pasaules bojāejas notiks tās atdzimšana — Asgardā apmetīsies Odina dēli Baldrs, kas atgriezīsies no Hēlas valstības un samierināsies ar Hēdu , Vidars un Vali, Tora dēli Magni un Modi, kas no tēva mantos arī Mjelniru. Izdzīvos arī Liva un Livtrasirs, cilvēku pāris, kas aizsāks jaunu cilvēku dzimumu. Kritušie dievi un taisnie cilvēki sapulcēsies Gimlā, kas atrodas debesu dienvidu daļā, lai baudītu mūžīgu svētlaimi.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.