Skaņuplate
From Wikipedia, the free encyclopedia
Skaņuplate (saukta arī vinila plate jeb vienkārši plate) ir analogais skaņas nesējs, divpusējs, retāk vienpusējs disks, kas izveidots no sintētiskiem materiāliem (sākotnēji no šellakas), uz kura virsmas vai virsmām iespiesta nepārtraukta viļņaina iedobe jeb celiņš kā skaņas viļņu atveids. 19. gadsimta beigās un visu 20. gadsimtu skaņuplate bija svarīgākais audio nesējs. Skaņu plates galvenie plusi bija ērta masveida tiražēšanas iespēja ar karstās iespiešanas veidu, skaņuplates neietekmēja elektriskie un magnētiskie lauki. Negatīvās īpašības ir nenoturība pret temperatūras izmaiņām un nodilumu, kad pie biežas skaņuplates klausīšanās pasliktinās tās audio īpašības. Latvijas teritorijā pirmā vinila plate latviešu valodā izdota 1903. gadā.[1]