Stoicisms
filozofijas skola / From Wikipedia, the free encyclopedia
Stoicisms ir hellēnisma laika filozofijas virziens (jeb skola), kurš aptvēra loģiku, fiziku un ētiku un kura ētiskais ideāls ir gudrais, kas sasniedzis tikumību un neuzbudinātību (apātiju), kuru nespēj salauzt ārējie apstākļi, un labprātīgi virzās turp, kur liktenis viņu ved, bet vienīgais ļaunums ir netikums.[1] Radās Atēnās 3. gadsimta p.m.ē. sākumā. Par pamatlicēju tiek uzskatīts Zēnons no Kitijas. Stoicisms kļuva par vienu no populārākajiem filozofijas novirzieniem Grieķijas vēstures hellēnisma periodā un visā Romas impērijas pastāvēšanas laikā, līdz pat visu filozofijas skolu slēgšanai 529. gadā pēc imperatora Justiniāna I pavēles.
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: dažās sadaļās klibo valoda, atsauces, antīkās leģendas bez atsaucēm Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |