Umars Ibnelhatābs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Umars Ibnelhatābs (arābu: عمر بن الخطاب, ʿUmar ibn Al-Khattāb, dzimis ap 583. gadu, miris 644. gada 3. novembrī) bija otrais musulmaņu kalifs,[1] viens no četriem Rāšidunu kalifiem (Taisni vadītajiem kalifiem). Islāma vēsturnieki mēdz viņu dēvēt arī par Umaru I, lai atšķirtu no Umajādu kalifa Umara II. Umars Ibnelhatābs bija pirmais, kas attiecībā uz sevi sāka lietot titulu "īstenticīgais emīrs". Sākotnēji Umars bija pret Muhamedu, bet 616. gadā viņš pievērsās islāmam. No 622. gada Umars bija viens no Muhameda padomdevējiem.
Umars Ibnelhatābs عمر بن الخطاب | |
---|---|
2. Rāšidunu kalifs | |
634. gada 23. augusts — 644. gada 3. novembris | |
Priekštecis | Abū Bekrs |
Pēctecis | Osmāns Ibn Afāns |
Dzimis |
ap 583. gadu Meka, Arābija |
Miris |
644. gada 3. novembrī Medīna, Arābija. Rāšidunu kalifāts |
Apglabāts | Pravieša mošejā, Medīnā |
Viņa valdīšanas laikā no 634. līdz 644. gadam arābi iekaroja Mezopotāmiju un Sīriju, kā arī uzsāka iekarojumus Austrumromas impērijā (mūsdienu Ēģiptes teritorijā) un Sasanīdu impērijā.[2] 644. gada 3. novembrī pret Umaru viņa paša persiešu vergs veica atentātu.