Viestura dārzs

Viestura dārzs jeb Dziesmu svētku parks ir vecākais Rīgas parks, kas aizņem 7,60 ha platības starp Eksporta ielu, Hanzas ielu un Rūpniecības ielu. Veidots pēc franču arhitekta A. Leblona izstrādātās shēmas, par pamatelementiem izmantojot Holandes liepu alejas, maldu ejas, bosketas,^[1] kanālus un dīķus, ievērojot XVIII gadsimta modernās franču un holandiešu stila tendences.

Parkā šobrīd sastopami: pelēkais riekstkoks (Juglans cinerea), parastais dižskābardis (Fagus sylvatica), parastais skābardis (Carpinus betulus), Petrovskas papele (Populus xpetrowskyana) un kalnu kļava (Acer pseudoplatanus).

Parks ierīkots Lielā Ziemeļu kara laikā tālaika Gustavsalā. Kad pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Krievijas karaspēks ieņēma Rīgas cietoksni, cars Pēteris I 1711. gadā lika Rīgas citadeles ziemeļu priekšpilī ierīkot Forburgas dārzu holandiešu stilā, kas tika oficiāli nodēvēts par Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī. Gustavsala tika pārdēvēta par Pētersalu (vēlāk tā ieguva Andrejsalas nosaukumu). 1712. gadā Daugavas atteku atzari tika pārveidoti par gulbju dīķiem, dārza veidošanā izmantoti ap 3500 dažādi stādi, liela daļa no tiem ievesti no Eiropas. Dārzā tika uzcelts Pētera I ārpilsētas namiņš. Pēc Nīštates miera līguma parakstīšanas un kara beigām ierodoties Rīgā, cars Pēteris I 1721. gada 28. septembrī te pašrocīgi iestādīja "Miera gobu",^[2] kuras atvases ir dzīvas joprojām (šobrīd pie memoriālā celma var redzēt gobas trešo laidienu). Drīz pēc tam 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī pēc JS) cars Pēteris I kronējās par Krievijas impērijas ķeizaru.

No 1729. gada līdz 18. gadsimta vidum parku dēvēja par Pētersalas dārzu, bet 18.-19. gadsimtu mijā par Pirmo Ķeizardārzu (atšķirībā no Otrā Ķeizardārza Aleksandra augstumos - Sarkandaugavā^[3]) un vēlāk vienkārši par Rīgas ķeizardārzu (Kaisergarten bei Riga).

1841. gadā ķeizars Nikolajs I uzdāvināja dārzu Rīgas pilsētai, un parks tika pārdēvēts par Pilsētas dārzu. Parks tika sadalīts divās daļās: vienā daļā, kas bija norobežota, līdz 1868. gadam bijušajā imperatora rezidencē atradās ģenerālgubernatora vasaras dzīvoklis un vairākas Rīgas rātskungiem iznomātas dzīvojamās mājās, kamēr otrā daļa kopš 1853. gada katru dienu laikā no 6:00 līdz 23:00 bija atvērta apmeklētājiem. Rīdzinieku izklaidei parkā organizēti dažādi pasākumi: spēlēja kareivju kapela, uzstājās akrobāti, atlēti, notika teātra izrādes. 60. gados ierīkoja restorānu, bet 1873. gadā uzcēla estrādi, kur notika I Vispārējie latviešu Dziedāšanas svētki. No 1883. gada rīdzinieki parku varēja apmeklēt arī ziemā, jo te tika ierīkota slidotava un ledus kalns, no kura braukt ar ragaviņām.

Pēc Latvijas valsts izveides 1923. gadā parku zemgaļu valdnieka Viestura vārdā pārdēvēja par Viestura dārzu.1936. gada 15. septembrī Viestura dārzā atklāja Piena restorāna ziemas paviljonu, kas darbojās no 11:00 līdz 23:00. Šajā pašā gadā parkā novietoja pirms tam vairākkārt pārvietoto triumfa arku Aleksandra vārtus.^[4] Pilsētas valde bija iecerējusi uz parku pārvietot arī citus svešo varu pieminekļus, kurus ideoloģisku apsvērumu dēļ nevēlējās atstāt pilsētas centrā, bet mākslinieciskās vērtības dēļ negribēja iznīcināt - uzvaras kolonnu, pieminekli Pēterim I un citas, - taču Latvijas okupācija 1940. gadā apturēja šī plāna realizāciju.^[5]

Trešā reiha okupācijas laikā 1942. gada 18. aprīlī ar Rīgas pilsētas apgabala komisāra un komisāriska lielvecākā Vitroka (Wittrock) pavēli Viestura dārzs tika pārdēvēts par Hindenburga parku (Hindenburgpark).^[6]

1947. gada 4. novembrī atklāja Rīgā pirmo trolejbusa maršrutu Daugavpils iela—Viestura dārzs.

Padomju laikā dārzs piedzīvoja ievērojamas pārvērtības: par godu Dziesmu svētku simtgadei, 1973. gada 21. jūlijā parku pārdēvēja par Dziesmu svētku parku un veica plašus labiekārtošanas darbus. Izbūvēja Latvijas Dziesmusvētku simtgadei veltītu arhitektoniski-skulpturālu ansambli: taisnstūra akmens baseinu ar septiņām strūklakām, piemiņas tēlu tā galā un zigzaga mūrētu sienu gar baseina malu: katrā sienas plaknē, leņķī pret baseinu ciļņi - komponistu portreti profilā, - Alfrēds Kalniņš, Emīls Melngailis, Jāzeps Vītols, Jānis Cimze, Jurjānu Andrejs, Emīls Dārziņš un Pēteris Barisons. Sākotnēji uz memoriāla sienas bija arī sauklis, ka "māksla pieder tautai", taču XX gadsimta 90. gadu sākumā nolēma, ka uzraksts neatbilst patiesībai, tāpēc piemineklis tika izmainīts, šo tekstu nomainot ar Kārļa Baumaņa radītās himnas vārdiem "Dievs, svētī Latviju!".^[7]

[1]
Bosketa — regulāras formas cirptu koku grupa, kuru centrā parasti novieto lapenes.
[2]
Die Friedensulme im Kaisergarten bei Riga. Zur Erinnerung an den dreißigsten August, den Säculartag der Friedensfeier, die 1721 dem Nordenkriege sein Ende gab. Arhivēts 2016. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Rigasche Stadt-Blätter Nro. 35; Riga: 1822. - 279. lpp.
[3]
18. gs. sākumā tika ierīkots Otrais Ķeizardārzs tā dēvētajos Aleksandra augstumos jeb Sarkandaugavā, kas bija iecerēts daudz grandiozāks un kura ierīkošana saistās ar Pētera I ieceri pārvietot Rīgas tirdzniecības daļu uz Sarkandaugavu, kur bija labvēlīgi apstākļi jaunas ostas ierīkošanai. 1819. gadā pēc ģenerālgubernatora Pauluči ierosinājuma Otro Ķeizardārzu uzdāvināja Vispārējās aizgādības un labdarības iestādei, uz kuras bāzes vēlāk izveidoja šodienas psihoneiroloģisko slimnīcu tagadējā Tvaika ielā - Otrā ķeizardārza II pārpalikumu var redzēt šīs slimnīcas teritorijā.
[4]
Godinot Aleksandra I uzvaras pār Napoleonu, arku vispirms uzcēla aptuveni tagadējā Gaisa tilta vietā, Brīvības ielas galā, un kā pirmais tai 1818. gada 28. augustā izbrauca cauri pats imperators Aleksandrs. Rīgai modernizējoties, arka kļuva par satiksmes traucēkli, kādēļ 1904. gadā to pārvietoja uz Vidzemes šoseju pie Biķernieku meža. No turienes 1936. gadā to pārvietoja uz Viestura dārzu.
[5]
Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. - A.K.A.: Jūrmala, 2001., 362. lpp.
[6]
«16.04.1942. Rīkojums par Rīgas pilsētas ielu, laukumu un parku pārdēvēšanu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.09.2009. Skatīts: 06.02.2010.
[7]
Ārzemju švīts Viesturdārzs, Rīgas Balss