Viktors Hess
austriešu un amerikāņu fiziķis, Nobela prēmijas laureāts / From Wikipedia, the free encyclopedia
Viktors Francis Hess (vācu: Victor Franz Hess, dzimis 1883. gada 24. jūnijā, miris 1964. gada 17. decembrī) bija austriešu-amerikāņu fiziķis. 1936. gadā Hess ieguva Nobela prēmiju fizikā par kosmiskā starojuma atklāšanu. Vienlaicīgi ar Hesu Nobela prēmiju ieguva arī amerikāņu fiziķis Kārls Deivids Andersons (par pozitrona atklāšanu).[1]
| ||||||||||||
|
Hess piedzima Austroungārijā, Valdšteinas pilī, mežsarga ģimenē. No 1893. līdz 1901. gadam mācījās Grācas ģimnāzijā, pēc tam — Grācas universitātē. 1910. gadā saņēma zinātņu doktora grādu. Pēc tam līdz 1920. gadam strādāja Rādija pētnieciskajā institūtā, saistītā ar Austrijas Zinātņu akadēmiju. Hess veica gamma starojuma absorbcijas pētījumus atmosfērā un 1912. gadā atklāja kosmisko starojumu, par ko vēlāk, 1936. gadā, saņēma Nobela prēmiju fizikā. Savu atklājumu Hess izdarīja 1912. gada 7. augustā, kopā ar diviem palīgiem paceļoties virs Bohēmijas ar ūdeņraža balonu 5300 metru augstumā un ar mērinstrumentu konstatējot šādā augstumā jonizējošo starojumu no kosmosa.[2]
1921. gadā Hess apmeklēja ASV, kur strādāja līdz 1923. gadam. Pēc tam atgriezās Austrijā. 1925. gadā kļuva par eksperimentālās fizikas profesoru Grācas universitātē, bet 1931. gadā — par profesoru Insbrukas universitātē un Radioloģijas institūta direktoru.
1938. gadā Hess emigrēja uz ASV, lai viņa sieva ebrejiete netiktu pakļauta nacistu uzsāktajai vajāšanai. Hess ieguva fizikas profesora amatu Fordemas universitātē. 1944. gadā Hess naturalizācijas kārtībā kļuva par ASV pilsoni. 1955. gadā Hesa sieva Berta nomira no vēža. Pēc viņas nāves Hess apprecējās otrreiz — ar Elizabeti, sievieti, kas aprūpēja viņa pirmo sievu. Hess pensionējās 1958. gadā. 1964. gadā, 81 gada vecumā, Hess nomira no Pārkinsona slimības.