Virsaitis Džozefs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Virsaitis Džozefs (dzimis 1840. gada 3. martā, miris 1904. gada 21. septembrī) bija Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju nezpersu cilts virsaitis un viens no izcilākajiem indiāņu karavadoņiem ASV vēsturē. Virsaitis Džozefs pazīstams arī kā Džozefs jaunākais, jo savu vārdu mantoja no tēva Tuekaka (1785—1871), kurš vārdu Džozefs ieguva pēc kristīšanās, bet vēlāk bija zināms kā "Vecais Džozefs" vai "Džozefs vecākais".[1]
|
Džozefa Jaunākā nezpersu vārds bija Hinmuuttuu-yalatlat' (nezpersu: Pērkons, kas veļas kalnos) vai Hinmatóoyalahtq'it (Pērkons, kas veļas caur kalniem).[2]
Nezpersi apdzīvoja Vallovas upes ieleju Oregonas ziemeļaustrumos. Virsaitim Džozefam nācās vadīt cilti ļoti dramatiskā laikā. Amerikas valdības mēģinājumi pārvietot nezpersus uz rezervātu 1877. gadā pārauga karā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu Nezpersu karš. ASV armija 1900 kilometru garumā vajāja Virsaiša Džozefa ļaudis, kuri devās Kanādas virzienā, lai tur rastu patvērumu. Atkāpšanās laikā nezpersi Džozefa vadībā vairākās kaujās uzvarēja skaitliski pārāko amerikāņu armiju un bruņotus civilistus, taču tikai 140 kilometru attālumā no Kanādas robežas bija aplenkti un pēc asiņainas kaujas padevās. Padodoties virsaitis teica runu, kuras pēdējie vārdi bija: "Mana sirds ir slima un skumja. No šās vietas, kur tagad stāv saule, es vairs nekad nekarošu".
Mūža otrajā pusē Virsaitis Džozefs daudz laika veltīja, aizstāvot cilts tiesības. Pateicoties amerikāņu žurnālistiem, viņš kļuvis par visbiežāk citēto Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju.