Voldemārs Langenfelds
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Voldemārs Langenfelds bija Latvijas Universitātes profesors, habilitētais doktors, zinātnieks, kurš aprakstīja visaptverošu ābeļu (Malus Mill.) ģints morfoģenēzi, taksonomiju un ģeogrāfisko izplatību. Sarakstījis vairākas monogrāfijas un mācību grāmatas, izaudzinājis vairākas latviešu botāniķu paaudzes.
| ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
Voldemārs Langenfelds dzimis 1923. gada 6. augustā Auru pagasta "Garlaukos" lauksaimnieku Teodora un Almas Langenfeldu ģimenē. Mācījies Auru pamatskolā, Bulduru dārzkopības skolā (1939 - 1941) un Bulduru dārzkopības tehnikumā (1941 - 1944). Tehnikumu pabeidzis 1947. gadā, jo 1944. gadā iesaukts Padomju Armijā, nosūtīts Otrā pasaules kara Austrumu frontē 2. Baltkrievijas frontes 314. strēlnieku pulka sastāvā.[1] Pēc tehnikuma pabeigšanas sācis strādāt par Augļkopības nozares vadītāju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Jelgavas mācību un pētījumu saimniecībā, par agrotehniķi-dārznieku Krimuldas sanatorijas palīgsaimniecībā. No 1952. līdz 1955. gadam mācījies Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un vienlaikus strādājis par bioloģijas skolotāju Krimuldas sanatorijas skolā (1951 -1954) un par skolotāju un mācību daļas vadītāju Bulduru dārzkopības tehnikumā (1954-1957). 1957. gadā iestājies aspirantūrā V.L. Komarova Botānikas institūtā Ļeņingradā un beidzis to 1960. gadā. Šajā gadā uzsācis darba gaitas ZA Botāniskajā dārzā Salaspilī kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, vadījis Floras sektoru, 1961. gada sākumā ievēlēts par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet jau 16. jūlijā atbrīvots no amata, jo uzvarējis konkursā par asistenta vietu Latvija Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā. 1962. gadā viņu ievēlē par docentu, no 1968. līdz 1970. gadam pārceļ par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku doktora disertācijas pabeigšanai, 1972. gadā, pēc doktora grāda iegūšanas, ievēl par profesoru.[2]
No 1976. gada līdz 1978. gadam V. Langenfelds pārcelts uz ZA Botānisko dārzu par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. 1978. gadā viņš šo darbu atstāj, jo uzvarējis konkursā par profesora vietu LU Bioloģijas fakultātē[3]. Tur profesors nostrādā līdz aiziešanai pensijā 1995. gadā.
Voldemārs Langenfelds miris 2007. gada 15. jūlijā.
Aspirantūras laikā V. Langenfelds uzsāk darbu pie ābeļu (Malus Mill.) ģints izpētes. Sākumā šī izpēte aptver Latvijas teritoriju. Viņa darba vadītājs bija zinātņu doktors PSRS ZA korespondētājloceklis profesors Aleksandrs Fjodorovs. Ļeņingradā viņš iepazinās ar tādiem augu sistemātikas teorētiķiem profesoriem kā I. T. Vasiļčenko, J.G. Bobrovs, M.E. Kirpičņikovs, S.K. Čerepanovs, akadēmiķi A. L. Tahtadžanu. 1961. gadā tika aizstāvēta bioloģijas zinātņu kandidāta disertācija un izdota monogrāfija "Latvijas PSR Ābeļu sugas".
Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas Langenfelds turpina strādāt pie ābeļu ģints evolucuionārās morfoloģijas, veido oriģinālu ģints sistemātiku, izstrādā ābeļu ģints ontoģenēzi. Viņa pētījumi sākumā aptver Baltijas valstis, vēlā visu bijušās PSRS teritoriju un PSRS herbārijos uzkrāto ārvalstīs ievākto materiālu. 1967. – 1969. gadā ekspedīcijās apceļota visa PSRS teritorija, īpaši Ukraina, Moldova, Kaukāzs un Vidusāzija, kur dabā pēta ābeļu sugu izplatību un daudzveidību. 1967. gadā V. Langenfelds dodas pirmajā ārzemju komandējumā uz Rostokas Universitāti (toreiz Vācijas Demokrātiskajā Republikā) un apmeklē arī citus Austrumvācijas botāniskos dārzus un universitātes.
Zinātniskā sadarbība ar Rostokas Universitāti turpinās un profesora darbi tiek publicēti vācu valodā. Darbs Vissavienības Botānikas institūtā ļauj izmantot herbārija apmaiņu pa pastu ar lielajiem ārzemju herbārijiem. Rezultātā top globāls ābeļu ģints pētījums un 1971. gadā Tartu Universitātē aizstāvēta doktora disertācija, kas 1992. gadā pielīdzināta habilitētā doktora grādam. Šī darba pilnveidotā un papildinātā versija izdota monogrāfijā 1991. gadā[4]
LU profesors lasa botānikas pamatkursus morfoloģijā, augstāko augu sistemātikā. Viņu interesē augstāko augu izcelšanās, filoģenēzes problēmas. Izstrādā un lasa speckursus augu evolucionārajā morfoloģijā, filoģenētiskajā augu sistemātikā. 1973. gadā izdota mācību grāmata “Augstāko augu sistemātika” (līdzautori E. Ozoliņa, G. Ābele). Ši grāmata ir oriģināla ar konsekventu faktiskā materiāla evolucionāro traktējumu pēc akadēmiķa A. Tahtadžana ziedaugu filoģenētiskās sistēmas.[5] Komandējuma laikā Rostokā V. Langenfeldam izdodas vienoties par studentu apmaiņu vasaras prakšu laikā, jau 1968. gadā profesors ved pirmo LVU botānikas studentu grupu praksē uz Vāciju un ievada regulāru studentu apmaiņu. Profesors vadījis vairāk kā simts kursa darbus un diplomdarbus, viņa vadībā aizstāvētas vairākas disertācijas (piem. M. Avenai, V. Isakovam, D. Šmitei, P. Eartam). Daudzus zinātniekus viņš konsultējis augu sistemātikas un evolūcijas jautājumos.
LBB biedrs kopš 1966. gada.
Profesora Voldemāra Langenfelda herbārijs glabājas LU Muzeja herbārijā RIG.
Rakstījis arī Latvijas Enciklopēdijai, Latvijas Mazajai enciklopēdijai, Latvijas Padomju enciklopēdijai, Ģimenes enciklopēdijai, Enciklopēdījai Latvijas Daba, periodiskajiem izdevumiem "Dārzs un Drava", "Dabas un vēstures kalendārs", "Zinātne un Tehnika".
V. Langenfelda bibliogrāfija izdota 1983. gadā.[6] Tajā minētas 70 publikācijas, 6 rediģētas grāmatas un mācību līdzekļi.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
