Šļahta

Šļahta (poļu: szlachta, lietuviešu: šlėkta) bija kopējs apzīmējums Polijas-Lietuvas kopvalsts dižciltīgo ģimeņu piederīgajiem. Uzskata, ka vārds šļahta ir cēlies no senvācu vārda slahta (vācu: Geschlecht — 'dzimta'). Šo dzimtu vīriešus sauca par šļahtičiem.

Poļu šļahtičs tradicionālajā sarmatu tērpā (17. gadsimts)

Vēsture

"Zelta brīvība". Pirmās Polijas-Lietuvas karaļa vēlēšanas 1573. gadā (Jans Matejko)

Sākotnēji poļu šļahta bija vienīgi karavīru sociālais slānis, kuram, līdzīgi senajām stepju klejotāju tautām (sarmatiem un skitiem), bija tiesības tiešā veidā izlemt savas valsts svarīgākos jautājumus un ievēlēt savu karali lielās sanāksmēs (Seimos), kas parasti notika zem klajas debess. Poļu šļahtičiem nebija uzvārdu līdz pat 16. gadsimta sākumam, viņi tika saukti kristītajā vārdā, tam pievienojot zemes īpašuma vārdu, piemēram, Marcins no Secinas (poļu: Sieciński). Īpašumam mainoties, mainījās arī uzvārds, piemēram, pēc Krasičinas muižas iegūšanas uzvārds Secinskis kļuva par Krasickis. 1578. gadā iecelt dižciltīgajos varēja vienīgi ar Seima lēmumu. 16. gadsimta vidū šļahta veidoja aptuveni 7 % no valsts iedzīvotāju skaita.

Polijas-Lietuvas kopvalstī pat visnabadzīgākajiem šļahtičiem bija tiesības vēlēt karali. Tāpat ikvienam šļahtičam bija veto tiesības seimā un vaivadiju seimikos. Bieži vien šļahtiču balsis pirms vēlēšanām tika iegūtas par naudu un alkoholu. Neapmierinātie šļahtas pārstāvji veidoja konfederācijas, kas reizēm noveda pie ilgstošiem pilsoņu kariem.

Līdz pat 18. gadsimta beigām Polijas-Lietuvas kopvalsts muižniekiem bija daudz privilēģiju: ekskluzīvas zemes īpašumtiesības, brīvība no ieslodzījuma pirms tiesas, brīvība no zemes nodokļa, brīvība no ievedmuitas par ārzemēs iegādātām precēm personiskai lietošanai, tiesības iegādāties sāli par zemu cenu utt. Pēc vairāku Podolijas ebreju dzimtu pāriešanas kristietībā 1759. gadā Polijas-Lietuvas karalis Augusts III viņiem piešķīra dižciltīgo statusu un dzimtas ģerboņus. Pie šīm dzimtām pieder Kwieciński, Majewski, Krzyżanowski, Krysiński un Wołowski. Sarežģītās attiecības starp monarhiju un šļahtu, kā arī plašās muižniecības privilēģijas bija viens no galvenajiem Polijas-Lietuvas kopvalsts sabrukuma iemesliem 18. gadsimtā.

Pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas starp Vāciju, Austriju un Krieviju 18. gadsimta beigās šļahtas dzimtām vajadzēja uzrādit dižciltību apliecinošus dokumentus. Tā kā daudzi nabadzīgie šļahtas pārstāvji to nevarēja, viņu dižciltība netika atzīta. Kaut arī novājināti, šļahtiči bija galvenie poļu un lietuviešu 1830. gada un 1863. gada sacelšanās organizatori. Viņu īpašumi tika konfiscēti, viņi paši bieži vien tika izsūtīti uz Sibīriju.

1921. gada Polijas konstitūcija paredzēja šļahtas likvidāciju un titulu noliegšanu, tomēr viņiem bija tiesības paturēt savas muižas. 1935. gada konstitūcijas atcēla titulu lietošanas aizliegumu, arī oficiālajos dokumentos tika ieviesta dižciltīgo uzvārdu rakstība pēc vācu parauga, piemēram, "Bogdans Grāfs Hutens-Čapskis".

Polijas-Lietuvas dižciltīgie mūsdienās

• Lēš, ka kopējais dižciltīgo dzimtu skaits vēl mūsdienās sasniedz 25 000.
• Viņu vidū ir ne tikai poļu, lietuviešu, baltkrievu, vācbaltiešu un ukraiņu cilmes dzimtas, bet arī vācu, čehu, slovāku, itāļu, franču, holandiešu, skotu, tatāru, angļu, armēņu un ebreju cilmes dzimtas.

Magnātu dzimtas mūsdienās

• Rurika dinastijas dzimtas: Czetwertyński, Drucki-Lubecki, Massalski, Ogiński, Puzyna;
• Gedimina dinastijas dzimtas: Czartoryski, Sanguszko, Woroniecki;
• lietuviešu dinastiju dzimtas: Giedroyć, Radziwiłł, Sapieha;
• vācu un austriešu firstu dzimtas: Lubomirski, Poniatowski, Sułkowski;
• krievu kņazu dzimta: Światopełk-Mirski;
• prūšu firstu dzimta: Radolin.

Latgales šļahta

Senākās Latgales dižciltīgo dzimtas bija cēlušās no pārpoļotiem vācbaltiešiem, kā Borhi (Borchowie), Brunovi (Brunnowie), Felkerzāmi (Felkersambowie), Hilzeni (Hylzenowie), Manteifeļi (Manteufflowie), Broeli-Plāteri (Broel-Platerowie), Moli (Mohlowie), Rēmeri (Romerowie), Riki (Rykowie), Tīzenhauzeni (Tyzenhauzowie), Volfi fon Līdinghauzeni, Zībergi (Zyberkowie) un citas.

Pēc 17. gadsimta ieceļoja arī poļu, lietuviešu un baltkrievu dižciltīgo dzimtas, kā Beļinski (Bielińscy), Benislavski (Benisławscy), Bujņicki (Bujniccy), Čapski (Czapscy), Gonsevski (Gąsiewscy), Gračinski (Graczyński), Hodkeviči (Chodkiewiczowie), Jodkovi (Jodkowie), Komorovski (Komorowscy), Kubļicki (Kubliccy), Karņicki (Karniccy), Oskerkovi (Oskierkowie), Pocejovi (Pociejowie), Sapehas (Sapiehowie), Seļicki (Sieliccy), Skirtmanti (Skirmunttowie), Šadurski (Szadurscy), Soltāni (Sołtanowie), Sokolovski (Sokołowscy), Šostakovski (Szostakowscy), Šostovicki (Szostowiccy), Vereščinski (Wereszczyńscy), Volosovski (Wołosowscy), Žebrovski (Żebrowscy) un citas.

Latgales vēsturnieks Gustavs Manteifelis savā darbā "Polijas Inflanija" Latgales muižniekus raksturoja šādi: "šejienes šļahta runā tīrā poļu valodā, kas nav tik cieta kā Žemaitijā vai tik stiepta kā Lietuvā vai tik samaisīta ar krievu valodu kā daudzviet Baltkrievijā. Tos raksturo izcila viesmīlība, izpalīdzība, patiesums, bez veltīgas lielīšanās un citiem defektiem un pseidoaristokrātiskiem aizspriedumiem"...^[1]

Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās tika konfiscētas vairāku Latgales šļahtiču muižas, Bujņicku dzimtai piederošā Dagdas muiža tika nodedzināta. Pēc Pirmā pasaules kara vairums no viņiem izceļoja uz Poliju.