Šaujamierocis

Šaujamierocis ir ierocis, kurā šāviņa izsviešanu no stobra izraisa ķīmiska lādiņa sadegšanā (sprādzienā) radušos gāzu izplešanās. Tie ir attāluma ieroči un paredzēti uzbrukumam vai aizsardzībai, kā arī medībām, sportam.

Šaujamieroči no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām: (no augšas uz leju)
* Snider-Enfield karabīne (Apvienotā Karaliste, 1866.),
* SKS-45 (PSRS, 1944.),
* Type 56 (Ķīna, 1956.),
* Steyr AUG (Austrija, 1979.)

Šaujamieroči sāka attīstīties pēc tam, kad senajā Ķīnā tika izgudrots šaujampulveris. Par vieniem no pirmajiem šaujamieročiem tiek uzskatīti "uguns šķēpi", kur šaujampulveris tika iepildīts bambusa caurulē.^[1][2] Vēlāk stobru izgatavošanai izmantoja bronzu, dzelzi. 14. gadsimtā šaujampulvera tehnoloģija sasniedza Eiropu. Paralēli attīstījās artilērija un kājnieku ieroči.

Iedalījums

Šaujamieroču iedalījums:

• Individuālie šaujamieroči:

• arkebūza
• muskete
• šautene
• karabīne
• triecienšautene
• mašīnpistole
• pistole, revolveris

• Kolektīvie šaujamieroči:

• patšautene
• ložmetējs
• granātšāvējs
• granātmetējs