Šiītu islāms
islāma novirziens From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Šiītu islāms (arābu: الشيعة, aš-šīʿa — ‘(Alī) sekotāji’), arī šiisms,[1] ir otrs lielākais islāma novirziens pēc sekotāju skaita aiz sunnītu islāma. Tāpat kā citi islāma virzieni, arī šiisms balstās uz Korānu, bet atšķirībā no sunnītiem, kas savu valdnieku (halifu) ievēl,[2] šiīti uzskata, ka reliģiskajam līderim ir jābūt kādam no Muhameda pēctečiem, jo tiem piemītot slepenas zināšanas par dievišķo un realitātes izpratne, kas citiem cilvēkiem nav pieejama.[3] Šiīti šīs dievišķās dzirksts nesējus sauc par imāmiem. Par pirmo šiītu līderi (imāmu) kļuva Muhameda znots Alī ibn Abī Tālibs.[4]
Sākotnēji šiīti bija politisks grupējums, kas atbalstīja ceturtā kalifa Alī ibn Abī Tāliba un vēlāk arī viņa pēcnācēju varu. Pamazām tas attīstījās par reliģisku kustību, kuru neietekmēja lielākais islāma virziens — sunnītu islāms. Šajā laikā radās vairākas sektas, kas atbalstīja šiītu islāmu. Sefevīdu valstī 16. gadsimtā šiītu islāms kļuva par valsts oficiālo reliģiju. Mūsdienās šiītu islāms galvenokārt izplatīts tieši šīs valsts pēctecē Irānā. Sunnīti izturas pret šiītiem naidīgi, jo viņiem šie nostāsti par imamiem šķiet briesmīga ķecerība, mēģinājums apveltīt cilvēkus (kaut arī pravieša pēctečus) ar dieva īpašībām.[3]
Remove ads
Novirzieni
Divpadsmitnieki
Lielākais šiītu atzars, divpadsmitnieki, ir veidots ap pārliecību, ka pastāvēja divpadsmit īsteno imāmu, no kuriem pēdējais tikai uz laiku atstājis šo pasauli.[3]
Šiītu divpadsmit imāmi
* — divpadsmitais imāms pazuda; šiīti tic, ka viņš pārgāja mistiskā slēptā stāvoklī un atgriezīsies laiku beigās kā Mahdī, lai atnestu pasaulei mieru un taisnību.
Izmailīti
Izmailīti, daloties šiītu pasaules uzskata pamatjēdzienos, uzskata, ka jebkurā laika brīdī pasaulē atrodas divi imāmi: visiem redzamais, kas iemiesots Muhameda tiešā pēctecī, un slēptais, ar neizzināmu dabu. Izmailītiem Sīrijā izmailītiem ir sava svētā pilsēta — Izmailija netālu no Hamas. Jau 19. gadsimta četrdesmitajos gados osmaņu varas iestādes atdeva šīs zemes ismailiešiem, un kopš tā laika Salamija ir bijusi viens no galvenajiem izmailisma centriem.[3]
Druzi
Druzi jeb drūzi atdalījās no izmailītiem apmēram pirms 1000 gadiem, ticot teologa al-Darazi sludināšanai par dvēseļu migrāciju. Al-Darazi mācīja, ka mirušo dvēseles pāriet jaundzimušo ķermeņos un ka pirmā cilvēka, Ādama, dvēsele, piepildīta ar dievišķu esenci, ceļoja caur kalifu ķermeņiem un vispilnīgāk izpaudās, iemiesojoties al-Darazi laikabiedrā, Fātimiju kalifā al-Hakimā.[3]
Kalifs kādu laiku piecieta ķecerīgo sludināšanu, bet galu galā pavēlēja al-Darazi sodīt ar nāvi. Druzu reliģiskās doktrīnas galīgo veidošanu veica Hamza ibn Ali. Bet kopiena savu nosaukumu ieguva no tā paša sodītā ad-Darazi.
Druzi ātri distancējās no saiknes ar izmailiešiem. Viņi iznīcināja mošejas kā kļūdu perēkli un ticēja, ka laiku beigās al-Hakims iznīcinās visas musulmaņu svētnīcas. Bēgot no vajāšanas, kopiena, kas bija radusies Kairā, pārcēlās uz Sīriju un drīz kļuva pilnībā noslēgta. Neviens vairs nevarēja pievērsties drūzu ticībai; par drūzu varēja tikai piedzimt. Drūzu svētās grāmatas un viņu slepenās zināšanas nav pieejamas citu reliģiju pārstāvjiem. Druzu kopienas sastopamas Sīrijā, Libānā un Izraēlā un visur ir lojālas vietējai varai.[3]
Remove ads
Valstis ar lielāko šiītu skaitu
._LOC_2005631747.jpg)
Valstis ar vislielāko šiītu musulmaņu skaitu:[5]
Remove ads
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads