Artūrs Šavlovs

Artūrs Leonards Šavlovs (angļu: Arthur Leonard Schawlow; dzimis 1921. gada 5. maijā, miris 1999. gada 27. janvārī) bija amerikāņu fiziķis. Kopā ar Čārlzu Taunsu patentēja lāzeru (1960),^[1] veica arī pētījumus supravadītspējas un kodolrezonanses jomās.

Artūrs Šavlovs Arthur Leonard Schawlow Artūrs Šavlovs 1981. gadā Personīgā informācija Dzimis 1921. gada 5. maijā Mauntvernona, Ņujorka, ASV Miris 1999. gada 27. janvārī (77 gadi) Paloalto, Kalifornija, ASV

Zinātniskā darbība Zinātne Fizika Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1981)

Dzīvesgājums

Dzimis 1921. gada 5. maijā Ņujorkas štatā, Mauntvernonā, Artūra Šavlova un viņa sievas Helēnas, dzimušas Meisones, ģimenē. Viņa tēvs bija Latvijas ebreju imigrants no Rīgas. Kad Artūram bija trīs gadi, viņa vecāku ģimene pārcēlās uz pie mātes vecākiem uz Toronto. Studēja Toronto Universitātē, pēc kuras beigšanas dabūja darbu pie Kolumbijas Universitātes pasniedzēja Čārlza Taunsa (1949—1951), tad strādāja Bell Telephone Laboratories, Inc.. 1958. gadā Taunss un Šavlovs pierādīja, ka ir iespējams izgatavot gaismas lāzeru.^[1] 1961. gadā viņš kļuva par Stenforda Universitātes profesoru, šo amatu viņš ieņēma līdz 1996. gadam.

1981. gadā kopā ar Nikolaju Blūmbergenu un Kaju Sīgbānu saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu lāzerspektroskopijas izstrādē.