Augsne jeb zeme ir dabiski veidojusies, irdena zemes virskārta, kura sastāv no dažādu iežu daļiņām un tai ir raksturīga auglība. Augsne sastāv no trim komponentiem: cietvielas, šķidrumiem un gāzēm. Cietvielas galvenokārt sastāv no minerāliem un organiskām vielām. Augsne ir irdena, kas nozīmē, ka starp cietvielas daļiņām ir daudz tukšumu. Līdz ar to cietvielas sastāda vidēji tikai pusi no visas augsnes kopējā tilpuma. Atlikušo daļu aizpilda ūdens (šķidrumi) un gaiss (gāzes).
Latvijā visizplatītākās ir velēnu podzolētās augsnes, velēnu karbonātu augsnes, velēnu gleja augsnes, podzolētās gleja augsnes, purvu augsnes, kultūraugsnes un erodētās augsnes.
Augsnes auglība
Auglība ir spēja uzkrāt augu augšanai un attīstībai nepieciešamās vielas un pielāgoties apkārtējiem apstākļiem.
Faktori, kas var noteikt augsnes auglību[2]:
- barības vielas;
- ūdens;
- gaiss;
- siltums.
Augsnes izmantošana zemkopībā
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir nozīmīgs pārtikas ražošanas resurss. Aprēķināts, ka vidēji sauszemes ekosistēmas nodrošina aptuveni 95% no cilvēku patērētās pārtikas, savukārt viens no ekosistēmas pamatelementiem ir augsne. Kultūraugus var auzēt arī mākslīgos substrātos, piemēram, siltumnīcās, taču šādi saražotas pārtikas īpatsvars ir ļoti niecīgs.
Cilvēkam nepieciešamo pārtiku var salīdzināt ar graudu bērumu, kas apjož Zemes evatoru 2,5 m biezā un 20 m platā slānī. Šāds graudu daudzums ik gadu jāsaražo no jauna, turklāt papildus nepieciešams izaudzēt graudus vēl 1050 km joslā, lai nodrošinātu vajadzības pēc pārtikas iedzīvotāju pieauguma dēļ.
Zemes iedzīvotāju skaits nepārtraukti palielinās, bet lauksaimniecībā noderīgās zemes kopējā platība sarūk, tāpēc produktīvās zemes platība uz vienu iedzīvotāju pakāpeniski samazinās. Aprēķināts, ka vidēji vienam cilvēkam ir nepieciešama zemes platība
- pārtikas ražošanai 0,3 — 0,5 ha;
- dzīvošanai, infrastruktūrai 0,07 — 0,09 ha.
Mūsdienās šie skaitļi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju ir šādi
- kopā sauszeme — 2,23 ha;
- lauksaimniecībā izmantojamā zeme — 0,67 ha;
- apstrādājamā zeme — 0,25 ha.
Mūsdienu intensīvās lauksaimniecības (kultūraugu agrotehnikas, mājlopu audzēšanas) tehnoloģijas vēl spēj tikt galā ar šo uzdevumu, taču iespēju robeža tuvojas kritiskajam līmenim. Intensīvā lauksaimniecība rada ievērojamu slodzi uz visiem ekosistēmas komponentiem, sevišķi uz ūdens vidi un atmosfēru. Tā patērē ievērojamu daudzumu neatjaunojamo dabas resursu (degizrakteņus, minerālus) un samazina bioloģisko daudzveidību. Augsnes auglība ir tieši saistīta ar zemes ražotspēju, tā ir resurss, par kura saglabāšanu un atjaunošanu ir jārūpējas tās apsaimniekotājam. Tāpēc sabiedrības interesēs ir būtiski vairāki aspekti. Izmantojot zemi lauksaimniecībai (zemkopībā), ir nepieciešams
- saglabāt lauksaimniecībā izmantojamās zemes resursus kvantitatīvā un kvalitatīvā aspektā pieejamus gan pašreizējai, gan nākamajām paaudzēm;
- nodrošināt pārtikas ražošanai nepieciešamo citu neatjaunojamo dabas resursu mērenu patēriņu;
- līdz minimumam samazināt lauksaimniecības ietekmi uz citiem ekosistēmas komponentiem;
- nodrošināt saražotās produkcijas kvalitāti, nekaitīgumu, drošumu, ražošanā izmantot no ētikas viedokļa pieņemamas metodes, sevišķi attiecībā uz mājdzīvniekiem[3]
Augsnes izmantošana Latvijā
Latvijā 2016. gadā lauksaimniecībā izmantotā zeme bija 1930,6 tūkstoši hektāru, no tiem 1288 tūkstošus ha sastādīja aramzeme, 635,1 tūkstošus ha pļavas un ganības. Latvijā augsni izmanto dažādu kultūru audzēšanai.[4]
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes augšņu raksturojums Latvijā (1990. g.)
Augsni apdraudošie faktori
Erozija
Erozija ir augsnes virskārtas nonešana vai noskalošana. Lietus lāsēm krītot uz zemes, tās atdala augsnes daļiņas. Šīs ietekmes pakāpe ir atkarīga no krītošo lietus lāšu lieluma un krišanas ātruma. Atdalītās augsnes daļiņas aiztek lietus radītajā ūdens straumē. Daļa šo daļiņu aizpilda augsnes poras, noblīvējot augsnes virsmu. Erozija rodas, ja nokrišņu intensitāte pārsniedz ūdens infiltrācijas ātrumu augsnē.[5]
Sablīvēšanās
Spiežot uz augsnes virsmu, notiek augsnes sablīvēšanās. Sablīvēšanās rezultātā samazinās augsnes porainība un caurlaidība. Augsnes poras tiek noslēgtas, traucējot ūdens un gāzu apmaiņu augsnē, un tādējādi radot ūdens un skābekļa trūkumu augsnē. Tiek traucēta sakņu augšana.[5]
Augsnes morfoloģija
Augsnes morfoloģija ir zinātnes nozare, kura pēta laukā konstatējamās, ārējās pazīmes, piemēram, augsnes slāņu biezumu[6].
Augsnes morfoloģija ir saistīta ar augsnes ģenēzi, jo augsnes veidošanās procesā rodas jauni savienojumi un vielas, kas nav sastopami cilmiezī[7], tādēļ rodas izšķirami ģenētiskie horizonti un augsne iegūst tikai tai raksturīgās pazīmes[3].
Morfoloģiskās pazīmes izmanto augšņu klasifikācijā, bonitēšanā[3] un citās darbības sfērās.
Svarīgākās augsnes morfoloģiskās īpašības:
- Augsnes virsas raksturojums (mikroreljefs, akmeņainība, mitruma apstākļi u.c.)[8];
- Augsnes krāsa;
- Granulometriskais sastāvs;
- Struktūra;
- Porainība;
- Jaunveidojumi.
Augsnes ģenētiskie horizonti
Augsnes ģenētiskie horizonti ir horizonti vai slāņi, kas veidojušies augsnes ģenēzes rezultātā[3]. Augsnes profilu raksturošanai starptautiski (FAO) iesaka 10 augsnes pamathorizontus, kā arī pārejas horizontus. Ar lielajiem burtiem H, O, A, E, B, C, R, I, L un W apzīmē pamathorizontus[9]. Ar burtu I apzīmē ledus lēcas un ķīļus, Latvijā tie nav sastopami, bet sastopami mūžīgā sasaluma zonā[3].
Augsnes pamathorizonti
Par pamathorizontiem tiek uzskatīts organisko vielu horizonts (O), kūdra (H), minerālās trūdvielu akumulācijas horizonts (A), eluviālais jeb izskalošanās horizonts (E), iluviālais jeb ieskalošanāš horizonts (B), cilmiezis (C) un pamatiezis (R)[3].
Organisko vielu horizonts (O)
To vēl mēdz dēvēt par nedzīvās zemsegas horizontu. Organisko vielu horizonts veidojas augsnes virspusē, uzkrājoties organiskajām vielām. Dabiskos apstākļos horizonts ir piesātināt ar ūdeni ne vairāk par dažām dienām gadā. Tas satur no 20% organiskā oglekļā. Pārsvarā horizonts sastāv no nesadalītām vai daļēji sadalītām augu atliekām[3].
Tas atrodas minerālaugšņu virspusē vai, ja ir aprakts, jebkurā dziļumā. Horizonts spēj bagātināt augsnes virskārtas minerālos horizontus ar trūdvielām un augu barības vielām[9].
Kūdras horizonts (H)
Kūdra ir organisko vielu horizonts, kas parasti ir ilgstoši piesātināts ar ūdeni. Tas rodas kūdras veidošanās un pārpurvošanās procesos. Veidojas mitro augšņu virspusē[7].
Kūdra atkarībā no sastāva var būt melna, brūna vai dzeltenbrūna.
Minerālais trūdvielu akumulācijas horizonts (A)
Veidojas augsnes virspusē vai tuvu tam.
Augsnes humuss A horizontā ir vienmērīgi izkliedēts sīko daļiņu veidā[3].
Raksturīgas tādas pazīmes[7]:
- ar minerālo frakciju cieši saistītu humificētu organisko vielu akumulēšanās;
- īpašības, kuras iegūtas no augsnes kultivēšanas vai līdzīga darbības veida;
- nav B un C horizontam raksturīgo īpašību.
Eluviālais horizonts (E)
Atrodas zem organisko vielu, kūdra vai trūdvielu akumulācijas horizonta. Veidojies podzolēšanās vai lesivēšanās procesos izskalojoties māla daļiņām, organiskajām vielām, alumīnijam vai dzelzim[3].
Raksturīgi:
- mazs humusa saturs;
- slikta struktūra;
- paaugstināts skābums;
- maz augiem nepieciešamo barību vielu.
Iluviālais horizonts (B)
Parasti atrodas zem trūdvielu akumulācijas vai eluviālā horizonta.[7]
Latvijas apstākļos smilts augsnēm iluviālais horizonts ir brūnā vai brūni sarkanā krāsā[9].
Cilmiezis (C)
Nesaistīs vai vāji saistīts augsnes minerālais horizonts, kam saglabājusies augsnes procesos nepārveidotu iežu struktūra. Šo horizontu var nedaudz ietekmēt augsnes veidošanās procesi[7].
Vienlaidu pamatiezis (R)
Nepārtraukts ciets vai ļoti ciets pamatiezis. Tas ir pietiekami izturīgs, lai pat mitros apstākļos, to nebūtu iespējams izrakt ar lāpstu[3].
Augsnes krāsa
Nozīmīga un vieglāk nosakāmā pazīme. Tā var atspoguļot augsnes sastāvu un/vai redoks apstākļus. Krāsu galvenokārt veido dispersās vielas - humuss, dzelzs oksīdi, mangāna oksīdi u.c. Krāsu spēj veidot arī cilmiezī esošie ieži un minerāldaļiņas[10].
Augsnes krāsas veido četru pamatkrāsu kombinācijas[3]:
- Melno, tumšpelēko un pelēko krāsu rada humuss, mangāna oksīdi un hidrāti, kā arī ogles. Purva augsnēs arī dzelzs sulfāta savienojumi.
- Sarkanbrūno, brūno un dzelteno krāsu mālainās augsnēs galvenokārt izraisa trīsvērtīgie dzelzs un alumīnija savienojumi, bet smilts augsnēs - humusvielas.
- Zilo, zilganpelēko un zaļganpelēko krāsu piešķir reducētie dzelzs(II) savienojumi, kas rodas pārmitros apstākļos.
- Balto krāsu rada silīcijskābe, kvarcs, kalcija karbonāts un kaolinīts.
Krāsu apzīmēšanai parasti izmanto Mansela krāsu sistēmu, kas kvantitatīvi reģistrē trīs krāsas elementus: toni, spožumu un piesātinājumu[10].
Vēsture
Cilvēki augsni ir izmantojuši jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Tieši šī iemesla dēļ, senās civilizācijas uzplauka lielu upju - Nīlas, Tigras, Eifratas, Jandzi, Huanhe ielejās, kur palu ietekmē bija izveidojusies auglīga augsne.
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.