Austrumprūsija

Austrumprūsija (vācu: Ostpreußen; lietuviešu: Rytų Prūsija, Rytprūsiai vai Mažoji Lietuva — 'Mazā Lietuva'; poļu: Prusy Wschodnie; krievu: Восточная Пруссия) bija viens no Prūsijas reģioniem Baltijas jūras piekrastes dienvidaustrumos, kas pastāvēja no 13. gadsimta līdz Otrā pasaules kara beigām 1945. gada maijā.^[1] No 1772. līdz 1829 un no 1878 līdz 1945. gadam Austrumprūsijas province (vācu: Provinz Ostpreußen) bija Vācijas Impērijas Prūsijas province ar galvaspilsētu Kēnigsbergā.

Austrumprūsijas karte 1881. gadā

Austrumprūsijas karte 1944. gadā

Vēsture

Tannenbergas memoriāls (1944) pie Hohenšteinas (tagadējās Olštinekas)

Austrumprūsijas teritorijā sākotnēji dzīvoja dažādas baltu ciltis, lielākoties prūši. Prūsijas krusta karu laikā 13. gadsimtā šīs teritorijas iekaroja un prūšus pakļāva Vācu ordenis. Dzīvi palikušie balti tika kristīti. Turpmākajos gados veiktā pārvācošana un teritoriju kolonizēšana padarīja vāciešus par dominējošo etnisko grupu Austrumprūsijas reģionā, kamēr poļi un lietuvieši bija mazākumtautības. Kopš 13. gadsimta šis reģions bija daļa no Vācu ordeņa valsts (vācu: Deutschordensland).

Pēc Vācu ordeņa sakāves Grīnvaldes kaujā 1466. gadā Polijas sastāvā iekļāvās Karaļa Prūsija, bet atlikusī daļa 1525. gadā pārtapa par Prūsijas hercogisti.^[2] Prūšu valoda izzuda apmēram 17. gadsimtā vai 18. gadsimta sākumā.^[3] No 1618. līdz 1701. gadam Austrumprūsijas teritorija iekļāvās Brandenburgas-Prūsijas valstī, kuras galvaspilsēta bija Berlīnē. 1701. gadā Austrumprūsija kļuva par daļu no Prūsijas Karalistes. Septiņgadu kara laikā tajā Krievijas Impērijas karaspēks ģenerālanšefa Fermora vadībā no Kurzemes hercogistes teritorijas iebruka Austrumprūsijā, ieņēma Mēmeles cietoksni un uzvarēja prūšu armiju Grosjēgersdorfas kaujā (1757). 1758. gadā krievi ieņēma Kēnigsbergas cietoksni, taču tika apturēti kaujā pie Corndorfas. 1762. gadā jaunais Krievijas Impērijas ķeizars Pēteris III pavēlēja izvest krievu karaspēku no Prūsijas.

Pēc Pirmā pasaules kara poļiem tika piešķirta pieeja jūrai, kas nošķīra Austrumprūsiju no pārējām Vācijas teritorijām. 1924. gadā Klaipēdas apgabals tika pievienots Lietuvai. Arī Trešā reiha sastāvā Austrumprūsija ietilpa kā viens no valsts reģioniem. 1933. gadā uzsāktās pārvācošanas politikas ietvaros 1938. gadā daudzus Austrumprūsijas senprūšu, lietuviešu un poļu cilmes vietvārdus nomainīja, tos vāciskojot vai vienkāršojot. Vācu austrumu ekspansijas panākumu iemūžināšanai tika uzcelts Tannenbergas memoriāls, ko likvidēja 1945. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara Austrumprūsijas teritorija tika sadalīta starp PSRS un Poliju. Klaipēdas apgabalu pievienoja Lietuvas PSR, Austrumprūsijas ziemeļu daļu nosauca par Kaļiņingradas apgabalu, pievienojot Krievijas PFSR, savukārt dienvidu daļa pievienota Polijai kā Varmijas-Mazūrijas vojevodiste. Šajās zemēs iepriekš dzīvojušie vācieši gāja bojā kara laikā vai piespiedu kārtā tika deportēti uz Vāciju.