Glikoze

Glikoze (grieķu: glykys — ‘salds’; 1960. gados neilgu laiku glikozi oficiāli dēvēja par glukozi; vīnogu cukurs, C₆H₁₂O₆) ir nozīmīgs ogļhidrāts. Glikoze ir aldoheksoze (satur aldehīda grupu un 6 oglekļa atomus). Šķīdumā glikoze veido 5 tautomērās formas - aciklisko, α-glikofuranozi, β-glikofuranozi, α-glikopiranozi un β-glikofuranozi, no kurām dominē formas ar piranozes heterociklu, kas ir stabilākās heksožu formas. Cikliskā forma šķīdumā ir līdzsvarā ar aciklisko (lineāro) formu, pie pH=7 acikliskās formas īpatsvars ir 0,0026%. Glikozei ir divi spoguļizomēri L-glikoze un D-glikoze; dzīvajos organismos ir sastopama tikai D-glikoze.

Glikoze
Glikoze (cikliskā forma) Glikozes pāreja no acikliskās formas uz ciklisko
Citi nosaukumi	vīnogu cukurs
CAS numurs	50-99-7
Ķīmiskā formula	C6H12O6
Molmasa	180,16 g/mol
Blīvums	1540 kg/m3
Kušanas temperatūra	≈ 150 °C
Viršanas temperatūra	sadalās
Šķīdība ūdenī	91 g/100 ml

Glikoze rodas fotosintēzes procesa rezultātā no ūdens un oglekļa dioksīda, izmantojot saules enerģiju. Glikoze ir nozīmīgs dzīvo organismu enerģijas avots. Glikoze ir vienkāršs cukurs, balta, kristāliska viela, kristalizējas ātri, to viegli izmanto cilvēka organisms.

Dabā glikoze brīvā veidā ir sastopama dažādos augļos. Disaharīds maltoze sastāv no divām glikozes molekulām. Disaharīds saharoze sastāv no glikozes un fruktozes un ir sastopams cukurbietēs un cukurniedrēs. Polisaharīds celuloze ir glikozes polimērs un ir sastopams visās augu šķiedrās. Citi svarīgi glikozes polimēri ir ciete (galvenokārt augos) un glikogēns (dzīvnieku organismos). Hidrolīzes ceļā no visiem glikozes polimēriem var iegūt glikozi.

Rūpnieciski glikozi galvenokārt iegūst, fermentējot cieti, kā arī hidrolizējot celulozi.

Ārējās saites

• glikoze | Medicīnas termins (latviski)