Holokausts

Holokausts (no grieķu: ὁλόκαυστος, holókaustos — 'vissadedzināmākais upuris') ir genocīda paveids, ar ko parasti saprot masveida ebreju iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā (1939—1945), ko veica nacistiskā Vācija. Ivritā holokaustu dēvē par šoā (השואה — 'katastrofa').

Ebreju ierašanās Aušvicas koncentrācijas nometnē 1944. gada maijā/jūnijā Ģenerālgubernatūrā

Vispārpieņemts ir uzskats, ka holokaustā tikuši nogalināti apmēram 6 miljoni Eiropas ebreju. Izraēlas Holokausta memoriāls Yad Vashem līdz 2010. gadam bija identificējis 4 miljonus holokaustā bojāgājušos.^[1]

Holokaustu Latvijā latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieks Andrievs Ezergailis nodēvēja par „lielāko kriminālo noziegumu Latvijas vēsturē”.

Dažkārt par holokausta upuriem tiek uzskatītas arī citas nacistu vajātās tautības un sabiedrības grupas: čigāni, garīgi slimie, padomju karagūstekņi, homoseksuāļi, Jehovas liecinieki u.c.

Etimoloģija

Vārds "holokausts" cēlies no sengrieķu valodas vārda ὁλόκαυστος (holókaustos), kas veidojas no diviem komponentiem:

• ὅλος (hólos) – "vesels", "pilnīgs"
• καυστός (kaustós) – "dedzināts" (no darbības vārda καίω (kaíō) – "dedzināt")

Tādējādi ὁλόκαυστος nozīmē: "pilnībā sadedzināts", un sākotnēji tika lietots, lai apzīmētu reliģiskos upurus, kas tika pilnībā sadedzināti uz altāra (pretstatā daļējiem upuriem).

Antīkajās reliģijās, tai skaitā jūdaismā, holokausts (olah, עֹלָה) bija vissadedzināmākais upuris (dzīvnieks tika sadedzināts kā upuris Dievam). Grieķu tulkojumos (Septuaginta) šis jūdu upura veids tika tulkots kā holókauston.

20. gadsimtā vārds "Holokausts" tika pārnests, lai apzīmētu nacistiskās Vācijas īstenoto ebreju iznīcināšanas kampaņu Otrā pasaules kara laikā.

Cēloņi

Holokausta cēloņi sakņojas nacionālsociālistiskajā ideoloģijā, kuru veidoja rasu teorijas, antisemītisms un totalitārisma principi. Nacistiskā ideoloģija postulēja, ka pasauli nosaka "rasu cīņa", kurā vācieši – "ārieši" – ir augstākā rase, bet ebreji tiek uzskatīti par galveno draudu vācu nācijai, kultūrai un bioloģiskajai eksistencei. Šī pseidozinātniskā rasisma interpretācija tika sistemātiski izplatīta un institucionāli ieviesta, radot ideoloģisku un administratīvu pamatu ebreju izslēgšanai no sabiedrības, dehumanizācijai un galu galā – fiziskai iznīcināšanai.

Papildus ideoloģijai svarīgu lomu spēlēja vēsturiskā antisemītisma tradīcija Eiropā, kas Vācijā pastāvēja jau gadsimtiem un tika politiski aktivizēta pēc Pirmā pasaules kara. Versaļas miera līgums noteikumi, Vācijas sakāve karā, hiperinflācija un ekonomiskā krīze 1929.–1933. gadā radīja masveida neapmierinātību un meklējumu pēc "grēkāža". Nacisti izmantoja šo sabiedrības noskaņojumu, ebrejus pozicionējot kā iekšējo ienaidnieku, kas vainojams gan valsts sakāvē, gan ekonomiskajās grūtībās.

Totalitārās varas struktūras un modernās valsts birokrātiskais aparāts Vācijā ļāva efektīvi īstenot genocīdu ar industrializētu, sistemātisku mehānismu palīdzību. Tādas iestādes kā SS un Gestapo organizēja deportācijas, koncentrācijas nometnes un nāves nometnes, iesaistot plašu ierēdņu, inženieru, ārstniecības darbinieku un dzelzceļa darbinieku slāni. Daudzos gadījumos birokrātiskā atbildības izkliede un pakāpeniskā radikalizācija ļāva izpildītājiem justies "neitrāliem izpildītājiem", nevis līdzvainīgiem slepkavībās.

Daudzi parasti pilsoņi kļuva par līdzdalībniekiem slepkavībās, ne vien ideoloģiskas pārliecības, bet arī konformisma, baiļu vai karjeras motīvu dēļ.

Holokaustu veicināja arī internacionālā bezdarbība un pasivitāte. Sabiedrotie un neitrālās valstis ilgi ignorēja vai novēloti reaģēja uz ziņojumiem par notiekošo genocīdu, un iespējas apturēt vai kavēt iznīcināšanu netika pilnvērtīgi izmantotas.

Holokausta periodizācija

Holokausta norisi parasti iedala vairākos posmos. Šī periodizācija ļauj labāk izprast, kā pakāpeniski notika pāreja no diskriminācijas uz sistemātisku iznīcināšanu.

1. Diskriminācijas un izslēgšanas posms (1933–1939)

Pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā, Vācijā sākās aktīva ebreju diskriminācija. Tika pieņemti Nīrnbergas rasu likumi (1935), kas juridiski definēja, kurš tiek uzskatīts par ebreju, un liedza viņiem pilsoniskās tiesības. Ebreji tika pakāpeniski izslēgti no sabiedriskās dzīves, izglītības, darba tirgus un ekonomikas. Sabiedrībā pieauga antisemītiskā propaganda un dehumanizācija.

2. Deportāciju un geto veidošanas posms (1939–1941)

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā, nacistu politika kļuva radikālāka. Polijas teritorijā un citur okupētajās zemēs tika izveidoti geto ebreju izolācijai. Masveidā notika ebreju deportācijas uz šiem geto, kur viņi dzīvoja pārpildītos un necilvēcīgos apstākļos. Šajā periodā nacisti vēl neīstenoja totālu iznīcināšanas politiku, bet meklēja “risinājumu” ebreju jautājumam, tostarp izsūtīšanu vai piespiedu darbu.

3. Masveida iznīcināšanas posms (1941–1945)

Pēc uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gadā, sākās Holokausta visnāvīgākais posms. Speciālās vienības sāka ebreju masveida nošaušanu Austrumeiropā. Vienlaikus tika uzsākta nāves nometņu būvniecība, piemēram, Aušvicas koncentrācijas nometne, Treblinka, Sobibora. 1942. gadā Vannzes konference apstiprināja “galīgo risinājumu” – plānu sistemātiski iznīcināt Eiropas ebrejus.

4. Atbrīvošana un genocīda pierādīšana (1944–1945)

Kara beigās Sabiedrotie un Sarkanā armija sāka atbrīvot koncentrācijas nometnes. Atklājās genocīda apmēri un sistēmiskā rakstura pierādījumi. Miljoniem cilvēku bija iznīcināti, pārdzīvojušie bija novājināti un traumēti. Sākās dokumentēšanas, izmeklēšanas un Nirnbergas tribunāli.

5. Pēckara atmiņa

Pēc Holokausta notika centieni saukt vainīgos pie atbildības un atjaunot taisnīgumu cietušajiem. Sākās piemiņas un izglītības kustības. Holokausta traģēdija kļuva par centrālu tematu starptautiskās cilvēktiesību attīstībā un ANO darbībā.

Holokausta izpēte

Pēdējos gados daļa iepriekš vēsturniekiem nepieejamo holokausta materiālu tiek pamazām atslepenota:

• No 1996. gada novembra vēsturniekiem ir pieejami ASV Nacionālā arhīva (National Archives) Vašingtonā. Pēc ilgām debatēm to panācis amerikāņu vēsturnieks Ričards Breitmans, atsaucoties uz likumu par informācijas brīvību, ka Nacionālā drošības aģentūra (National Security Agency) beidzot nodeva atklātībā līdz šim nepieejamus materiālus par II Pasaules kara sākumu. Runa ir par aptuveni 2000 SS un policijas ziņojumiem priekšniecībai Berlīnē, tostarp arī no okupētajām teritorijām Baltijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Lielbritānijā šie dokumenti vēl joprojām ir slepeni un pētniekiem nepieejami.^[2]
• No 2007. gada novembra vēsturniekiem ir pieejams Vācijā uzglabātais pasaulē lielākais nacistu ēras dokumentu arhīvs, kas iespējams, beidzot ļaus apzināt holokausta apmērus. Līdz tam tas bija atvērts tikai Sarkanajam krustam, no nacistiem cietušajiem un viņu radiniekiem. „...arhīvs satur vairāk nekā 30 miljonus dokumentu, kuros apkopota detalizēta informācija par holokausta upuriem, nacistu noziegumiem un vēstules no koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. ...arhīva atvēršana aizkavējās, kamēr šīs 11 valstis ratificēja izmaiņas 1955. gada līgumā, kas aizliedza šo dokumentu izmantošanu izpētes darbiem.”^[3]

Holokausta noliegšana

Lielā daļā Eiropas valstu (Vācijā, Austrijā, Francijā, Beļģijā, Izraēlā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Čehijā, Šveicē u.c.) holokausta noliegšana ir kriminālpārkāpums.