Ieteka

Upes ieteka ir vietа, kur upe beidzas un savienojas ar citu ūdenstilpi — jūru vai okeānu, ezeru, lagūnu, purvu vai arī ar citu upi. Tā iezīmē upes beigu posmu, kur ūdens plūsma izkliedējas, mainot straumes raksturu, nogulumu uzkrāšanos un ūdens kvalitāti, kā arī ekoloģiskos apstākļus. Ietekas morfoloģiju nosaka upes plūsma un nestspēja, bēgumu un paisumu dinamika, viļņošanās intensitāte, kā arī baseina ģeoloģiskie un klimata faktori. Atkarībā no ūdenstilpes, kurā upe ietek, izšķir ieteku jūrā, kas var būt estuāri (ja dominē bēgumu un paisumu ietekme) vai deltas (ja dominē nogulumu uzkrāšanās), ietekas ezerā, kur upes plūsma ieplūst stāvošā ūdenī, bieži veidojot deltveida struktūras vai zemūdens nogulumu (prodeltas) nogāzes, kā arī ieteku citā upē vai veidojot satekupi, kur divu vai vairāku upju satecē veidojas jauna gultne ar tai raksturīgām hidroloģiskām un nogulumu pārdales zonām.

Ebro upes ieteka Vidusjūrā

Upju ietekas ir dinamiskas pārejas zonas starp kontinentālajiem un jūras procesiem, kur sastopas saldūdens un sāļūdens, nogulumu transporta un bioloģiskās produktivitātes mijiedarbība. Tām ir būtiska nozīme ģeogrāfijā, ģeomorfoloģijā un ekoloģijā, jo tās veido bioloģiski daudzveidīgus un auglīgus biotopus — zivju nārsta un putnu barošanās vietas, sāļuma un barības vielu gradientus, kā arī alūviju līdzenumus. Cilvēka saimnieciskajā darbībā upju ietekas ir stratēģiski nozīmīgas teritorijas — ostu un pilsētu izvietojuma vietas, zvejas un akvakultūras centri, kuģošanas un loģistikas mezgli, kā arī apūdeņošanas un lauksaimniecības rajoni. Tās vienlaikus ir arī hidroloģiski riska apgabali, kur notiek plūdi, erozija vai sāļūdens intrūzija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ieteka.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)