Kurts Štafenhāgens

Kurts Štafenhāgens (Kurt Stavenhagen, 1884—1951) bija vācbaltiešu filozofs un sabiedriskais darbinieks.

Kurts Štafenhāgens

Dzīvesgājums

Dzimis 1884. gada 6. janvārī (25. decembrī pēc v.s.) Tukumā apriņķa skolas inspektora, vēlāk žurnālista Kārļa Štafenhāgena (1854—1923) un viņa sievas Jūlijas Vormsas (Worms) ģimenē. Pēc privātās skološanās 1902. gadā turpināja Braunšveigas ģimnāzijā (1902—1903), tad studēja filoloģiju Getingenes Universitātē (1904—1909), iegūstot Dr. phil. grādu (1908), vēlāk strādāja par Kuldīgas ģimnāzijas virsskolotāju (1909—1919).

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas darbojās vācbaltiešu politiskajās organizācijās (1920—1935), līdztekus bija Rīgas Herdera institūta filozofijas docents (1921—1927) un profesors (1928—1939). 1939. gadā izceļoja uz Vāciju, bija filozofijas profesors Kēnigsbergā (1940—1941), Pozenē (1941—1945), pēc Otrā pasaules kara strādāja akadēmisku darbu Hamburgā (1945—1946) un Getingenē (1946—1951).

Miris 1951. gada 8. decembrī Getingenē.^[1]

Darbi

• Das Deutschtum in Lettland (1927);
• Das Wesen der Nation (1934);
• Heimat als Lebenssinn (1939);
• Achtung als Solidaritätsgefühl und Grundlage der Gemeinschaft (1941);
• Kant und Königsberg (1948);
• Person und Persönlichkeit, Untersuchungen zur Anthropologie und Ethik (1957).