Nīcgales Lielais akmens

Nīcgales Lielais (Baltais) akmens ir dižakmens, kas atrodas Augšdaugavas novada Nīcgales pagastā, Neicgaļa mežā, 6 km uz austrumiem no Nīcgales dzelzceļa stacijas.^[2] Latvijas lielākais dižakmens.^[1]

Nīcgales Lielais akmens
Nīcgales Lielais akmens
Ģeogrāfija
Atrašanās vieta	Nīcgales pagasts, Augšdaugavas novads, Latvija
Koordinātas	56°7′38.56″N 26°23′3.07″E
Izmēri
Augstums	3,5 m[1]
Garums	10,5 m[1]
Platums	10,4 m[1]
Apkārtmērs	31,1 m[1]
Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
Aizsardzības numurs	685
Vērtības grupa	Vietējas
Tipoloģiskā grupa	Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 15. decembris
Nīcgales Lielais akmens Vikikrātuvē

Raksturojums

Rapakivi granīta laukakmens apkārtmērs ir 31,1 m, platums — 10,4 m, garums — 10,5 m un augstums — 3,5 m. Aptuvenais virszemes tilpums ir 170 m³. Tas ir noapaļojies, laika gaitā ieplaisājis akmens ar lielu robu virspusē un sānos iekaltiem 3 pakāpieni, ko 1937. vai 1938. gadā pēc vietējā mežziņa A. Jostsona pasūtījuma iekalis kāds mežstrādnieks.^[1]

Vēsture

Ģeologi uzskata, ka Nīcgales Lielais dižakmenis pirms aptuveni 15 tūkstošiem gadu atdalījies no Dienvidrietumu Somijas klintāja, un uz Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumu to pirms 13—14 tūkstošiem gadu atnesis šļūdonis.^[1]

Par akmeni pirmo reizi rakstījis Zelmārs Lancmanis 1924. gadā „Latvijas Vēstneša” 11. numurā:

(..) Līksnas pagasts. Liels akmens. Kolupes un Nīcgales mežu robežās, 1 versti uz dienvidiem no mežsarga Soma, 6 verstis no Nīcgales stacijas. Akmens guļ purvā, virs zemes viņš ap 2. asu augsts, apkārt 50—60. Šeit tikuši upuri nesti

— Zelmārs Lancmanis „Latvijas Vēstneša” 11. numurs”^[1]

Dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš gan norāda, ka pēdējais ir apgalvojums bez nekādiem pierādījumiem.^[1]

Kopš 2001. gada Nīcgales Lielajam akmenim ir aizsargājama dabas pieminekļa, kopš 1997. gada — aizsargājama arheoloģiska pieminekļa statuss. Aizsargājamā teritorija ir 0,01 ha.^[2]

Nostāsts

1976. gada 21. augustā laikraksts «Cīņa» publicēja J. Vingra nostāstu:

"Manam vectēvam ar sirmo akmeni saistījās ne viens vien piedzīvojums. Viņš zināja stāstīt, ka milzis uziets lielo mežu biezoknī ap 1812. gadu, Napoleona kara laikā. Toreiz to bijis grūti sameklēt, jo meži tad vēl nebija iestaigāti, nebija ceļu. Pirmie pie lielā akmens meklējuši patvērumu zemnieki, kurus ķēra un nodeva cara dienestā uz 25 gadiem. Meža dziļumā bijusi droša slēpšanās vieta, bēgulotāji tur pavadījuši apmēram mēnesi. Pēc tam droši varējuši iet mājās un strādāt savu darbu līdz nākamajam rudenim, jo ķeršanas laiks parasti gadā ildzis vienu mēnesi. Ja kādam izlaimējies paslēpties trīs gadus no vietas, tad viņš vispār bijis brīvs no dienesta, tāds toreiz bijis kungu likums. Manam vectēvam iznācis pie lielā akmens pavadīt veselus deviņus rudeņus, jo kungam viņš bijis kā dadzis acī, tas katrā ziņā gribējis viņu dabūt rokā un nodot ķeizaram. Mans vectēvs nemīlējis muižas kungam ne rokas, ne stērbeles bučot, bieži uzstājies kā pirmais pretī netaisnībām un pierunājis arī citus, lai turas visi pret muižu kopā, tad kungs nekā nevarēšot padarīt. Pēc vectēva stāstiem šis lielais akmens bijis pazīstams plašai sabiedrībai. Deviņus gadus pa mēnesim pie tā nodzīvodams, viņš tur sastapis daudz vīru no tālas apkārtnes un vairākām muižām. Laiku īsinādami, viņi arī parakņājušies apkārt akmenim un atraduši tur gan dažādas monētas ar uzrakstiem svešvalodās, gan akmens cirvīti. Vīri sprieduši, ka arī senākos laikos lielajam akmenim nav trūcis draugu, kas pie tā meklējuši patvērumu."[3]