Oto Nonācs

Oto Nonācs (1880—1942) bija latviešu skolotājs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Latviešu nacionālās padomes dibinātājs (1917), Tautas padomes loceklis, laikrakstu „Tautas Balss” (1919) un „Valdības Vēstnesis” redaktors. Satversmes sapulces loceklis, 1. un 2. Saeimas deputāts. Publicēja rakstus par Latvijas vēsturi. Gājis bojā pēc 1941. gada jūnija deportācijas.

Oto Nonācs
Tautas padomes loceklis
Amatā 1918. gada 17. novembris — 1920. gada 30. aprīlis
Satversmes sapulces loceklis
Amatā 1920. gada 1. maijs — 1922. gada 7. novembris
1. Saeimas deputāts
Amatā 1922. gada 8. oktobris — 1926. gada 6. aprīlis
Dzimšanas dati	1880. gada 12. martā Bērzaunes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija)
Miršanas dati	1942. gada 21. februārī (61 gada vecumā) Vjatlags, Kirovas apgabals (tagad  Krievija)
Politiskā partija	Latvijas Jaunzemnieku savienība
Profesija	skolotājs, žurnālists

Dzīvesgājums

Dzimis 1880. gada 12. martā Bērzaunes pagasta "Brencēnu" saimnieka Andreja Nonāca ģimenē. Mācījās Lipšu pagastskolā (1888—1892), Bērzaunes draudzes skolā (1892—1896). 1900. gadā viņš Rīgā beidza skolotāju semināru un strādāja par skolotāju Vecmīlgrāvī (1900—1901), Liepājas elementārskolā (1901—1906). No 1905. gada studēja komerczinātnes Rīgas Politehniskajā institūtā (1905—1911). No 1905. gada publicēja rakstus laikrakstos "Dzimtene", "Latvija" (redaktors 1906—1911, 1913—1914) un "Liepājas Atbalss" (redaktors 1911—1912). Bijis latviešu studentu korporācijas Talavija biedrs. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Nonācs bija laikraksta „Līdums” redaktors Valkā (1915–1918), kur piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanā un bija Tautas padomes loceklis (1918—1920). Pēc tam, kad 1919. gada sākumā Igaunijas armija kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi ieņēma Valku, Nonācs kopā ar Janševski un Virzu tur nodibināja un vadīja laikrakstu „Tautas Balss”. Pēc Ulmaņa valdības atgriešanās Rīgā Nonācu iecēla par „Valdības Vēstneša” atbildīgo redaktoru.

Viņš bija Satversmes sapulces loceklis, domstarpību dēļ izstājās no Latviešu zemnieku savienības un izveidoja savu Latvijas Jaunzemnieku savienības partiju, bija 1. un 2. Saeimas deputāts. Atjaunoja laikrakstu "Līdums", publicējās arī laikrakstos "Brīvā Zeme", "Jaunākās Ziņas", "Rīts" un izdeva memuārus par Latvijas Republikas dibināšanas laiku.^[1]

Pēc Latvijas okupācijas Nonācu 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā apcietināja un deportēja uz PSRS. Miris 1942. gada 21. februārī Vjatlaga 7. lēģera punkta lazaretē, apglabāts 7. lēģera punkta kapsētā.^[2] Kā nāves iemesls minēts "abpusējs plaušu karsonis un dekompensēta sirdskaite".^[3]

Darbi

• "Zemniecības organizēšanās un valsts pabalsti" (1924),
• "Ziemeļlatvija". Gulbis, 1928. — 175 lpp.
• "Agrārās reformas 10 gadu atcerei" (1930)
• "Mūsu agrārās reformas noliedzēji un viņu atbalstītāji" (1930)
• "Mācītāju ziņojumi par 1905. gada revolūciju" (1930)
• "Pēc 18. novembra. Tautas Padomes locekļu memuāri." Valters un Rapa, 1933. — 199 lpp. (kopā ar V. Šreineru)
• "Atjaunotā Polija" (1933)
• "Batorija" (1936)
• "Fr. Garā-Zemceva dzīve un darbi" (1936)

LPNP valde: sēž no kreisās puses K. Bahmanis (sekretārs), J. Rubulis (pr. biedrs), V. Zāmuēls (priekšsēdētājs), J. Palcmanis (pr. biedrs), K. Pauļuks (pr. biedrs), stāv no kreisās V. Siliņš, O. Nonācs, K. Skalbe, J. Akuraters, E. Laursons.