Sabiedrība
cilvēku kopums, kuru saista noteiktas attiecības, normas, vērtības un uzvedības modeļi From Wikipedia, the free encyclopedia
Remove ads
Sabiedrība ir cilvēku kopums, kuru saista noteiktas attiecības, normas, vērtības un uzvedības modeļi. Tā pastāv dažādos mērogos, sākot no mazām kopienām līdz globālām struktūrām. Sabiedrību veido indivīdi, kas mijiedarbojas viens ar otru, veidojot kultūras, saimniecības un politiskās sistēmas, kā arī organizācijas. Sabiedrības jēdziens tiek plaši pētīts tādās zinātnēs kā socioloģija, antropoloģija un filozofija.
- Šis raksts ir par cilvēku grupu. Par saimnieciskiem uzņēmumiem skatīt rakstu komercsabiedrība.
Sabiedrība ir bijusi galvenais dzinējspēks cilvēces attīstībā. Cilvēki jau kopš aizvēstures ir apvienojušies kopienās, lai kopīgi risinātu problēmas, dalītos resursos un izdzīvotu dabas apstākļos. Ar laiku šīs kopienas kļuva sarežģītākas, veidojot struktūras, kas ļāva efektīvāk organizēt cilvēku dzīvi, ieviest tehnoloģijas, radīt kultūru un veicināt ekonomisko labklājību. Sabiedrība nodrošina gan individuālo, gan kolektīvo vajadzību apmierināšanu un ir būtiska cilvēka pašidentitātei.
Pastāv dažādas sabiedrības formas, kas ir atkarīgas no vēsturiskajiem, ģeogrāfiskajiem un kultūras faktoriem. Agrīnās sabiedrības, piemēram, mednieku un vācēju grupas, bija mazākas un vienkāršākas, balstoties uz tuvām ģimenes un cilts saitēm. Ar laiku sabiedrības struktūras attīstījās, radot industriālās un postindustriālās sabiedrības, kas balstās uz sarežģītākām sociālajām institūcijām, piemēram, valdību, tirgu un izglītības sistēmām. Mūsdienās sabiedrības forma var būt ļoti dažāda, sākot no mazām kopienām līdz lielām, globalizētām un digitāli savienotām sabiedrībām.
Remove ads
Sabiedrības jēdziens
Sabiedrības jēdziens ir komplekss un tiek interpretēts dažādi atkarībā no konteksta vai zinātnes. Sabiedrību vispārīgi definē kā lielu cilvēku grupu, kas veido organizētu kopienu un kuru vieno kopīgas normas, vērtības un institūcijas. Socioloģijā, filozofijā vai antropoloģijā sabiedrības jēdziens kā tāds var atšķirties. Socioloģijā sabiedrība tiek izprasta kā struktūra, kurā cilvēki savstarpēji mijiedarbojas caur kopīgām normām un vērtībām, radot organizētas attiecības. Sabiedrību veido indivīdi, kuriem ir dažādas sociālās lomas un tās mijiedarbojas, veidojot organizācijas, kas regulē viņu ikdienas dzīvi, piemēram, ģimeni, izglītību un apkārtējo vidi. Klasiskie sociologi, kā Emīls Dirkems un Makss Vēbers, sabiedrību aplūkoja kā funkcionējošu sistēmu, kurā katrs indivīds veic noteiktu funkciju. Savukārt filozofijā sabiedrības jēdziens bieži tiek aplūkots plašāk un ietver jautājumus par cilvēka dabu un kolektīvo eksistenci. Filozofi, kā Platons un Aristotelis, sabiedrību uztvēra kā nepieciešamību indivīda pilnveidei un morāles veidošanai. Apgaismības filozofi, piemēram, Džons Loks un Žans Žaks Ruso, uzsvēra sabiedrības nozīmi sabiedriskā līguma teorijā, kur indivīdi apvienojas, lai nodrošinātu kopējo labumu un taisnīgumu. Bet antropoloģijā sabiedrība tiek skatīta galvenokārt kultūras un sociālās attīstības kontekstā. Antropologi pēta, kā dažādas kultūras organizē savas sabiedrības, kā tiek veidotas grupas, tradīcijas un uzvedības normas. Sabiedrība tiek izprasta kā dinamiska vienība, kas veidojas no cilvēku mijiedarbības rezultāta un atspoguļo gan materiālo, gan nemateriālo kultūru. Piemēram, Klifords Gīrcs uzskatīja, ka sabiedrība ir teksts, kuru veido cilvēku kolektīvā darbība un simboliskie procesi.
Sabiedrības veidošanai nepieciešami vairāki priekšnoteikumi, kas nodrošina indivīdu spēju efektīvi sadarboties un dzīvot kopā. Galvenie no šiem priekšnoteikumiem ir kopīgas normas un vērtības, kas sabiedrības dalībniekiem ir jāpieņem, lai nodrošinātu sadarbību un sociālo kārtību. Šīs normas var būt formālas, piemēram, likumi, vai neformālas, kā tradīcijas un morāles normas. Sabiedrību organizē dažādas institūcijas un organizācijas, kas regulē noteiktas dzīves sfēras, piemēram, ģimeni, ekonomiskās struktūras, reliģiskās organizācijas un valdības institūcijas. Šīs struktūras rada stabilitāti un kārtību. Protams, viens no sabiedrības pastāvēšanas priekšnoteikumiem ir saziņa, īpaši valoda, kas indivīdiem ļauj nodot informāciju, dalīties zināšanās un organizēt kolektīvās darbības. Bez efektīvas komunikācijas sabiedrība nevarētu pastāvēt. Vēl sabiedrības dalībniekus bieži vien vieno kopīgi mērķi, piemēram, drošības un labklājības nodrošināšana, ekonomiska izaugsme vai kultūras identitātes saglabāšana. Šie mērķi virza sabiedrības attīstību un stiprina kopības sajūtu.
Remove ads
Sabiedrības attīstības un organizācijas formas
Sabiedrības attīstības posmi
Sabiedrību vēsturiskā attīstība bieži tiek analizēta, iedalot to pirmsvalsts un valstiski organizētās sabiedrībās. Šāds dalījums vēstures periodizācijā balstās uz paša cilvēka faktora, tā zināšanu un iemaņu līmeņa, tai skaitā sabiedrības sociāli strukturālā organizācijā. Šis civilizāciju evolūcijas periodizācijas princips nav visaptverošs, tas neizslēdz citus periodizācijas kritērijus. Tomēr tas palīdz sistematizēt būtiskas kvalitatīvas izmaiņas tās vai citas sabiedrības vēsturiskajā attīstībā. Saistībā ar sociālo sabiedrību tiek pētīta arī sabiedrības noslāņošanās, jeb sociālā hierarhija un nevienlīdzība.
Sabiedrības veidi
Papildus vēsturiskajai attīstībai sabiedrības iespējams klasificēt arī pēc to organizācijas formas, kultūras īpatnībām un sociālajām attiecībām. Laika gaitā sabiedrību veidi ir attīstījušies no vienkāršām kopienām līdz sarežģītām un daudzfunkcionālām sociālajām sistēmām. Sabiedrības veidu klasifikācija palīdz izprast cilvēku dzīves organizācijas dažādību un vēsturisko attīstību.
Tradicionālās un modernas sabiedrības
Tradicionālās sabiedrības ir sabiedrības veids, kam raksturīga izteikta sociālā hierarhija, stabilas kopienas un noturīgas tradīcijas, kas nosaka sabiedrisko dzīvi. Šāda sabiedrības organizācija faktiski tiecas saglabāt nemainīgā formā tajā jau izveidojušos sociokulturālos dzīves pamatus. Tām raksturīga zemkopība, ģimenes struktūru dominance un ierobežota sociālā mobilitāte.[1]
Savukārt modernas sabiedrības ir raksturīgas ar industrializāciju, pilsētu attīstību, individuālismu un mainīgām sociālajām lomām. Tajās notiek straujas pārmaiņas un lielāka elastība normu un vērtību ziņā.[2]
Lauku un pilsētas sabiedrības
Lauku sabiedrībām ir raksturīga cieša sociālā saikne, lēns dzīves ritms un uz kopienu vērsta domāšana.[3][4] Pilsētas sabiedrības ir daudzveidīgākas, tām ir raksturīga anonimitāte, lielāka sociālā diferenciācija un uz produktivitāti un inovācijām vērsta kultūra.[5][6]
Industriālās un postindustriālās sabiedrības
Industriālās sabiedrības veidojās rūpnieciskās revolūcijas rezultātā, kad ražošana kļuva par galveno ekonomikas virzītāju. Tām raksturīga augsta darba specializācija un organizēti, stabili un savstarpēji saistīti sabiedrības mehānismi, kas regulē dažādas dzīves jomas, tostarp:[7]
- Valsts pārvaldes sistēmas (likumdošana, tiesas, birokrātija),
- Izglītības sistēmas (skolas, universitātes, tehniskās mācību iestādes),
- Darba un ekonomikas struktūras (rūpnīcas, arodbiedrības),
- Sociālās sistēmas (pensiju, veselības aprūpes un sociālā atbalsta mehānismi),
- Infrastruktūra (transporta, enerģijas un kanalizācijas sistēmas).
Postindustriālās sabiedrības balstās uz informācijas tehnoloģijām, pakalpojumu nozari un zināšanu ekonomiku, kurā galvenā vērtība tiek radīta un uzturēta ar informācijas, izglītības un inovāciju palīdzību, nevis ar fizisko ražošanu. Šajās sabiedrībās galvenā vērtība ir intelektuālais darbs (piemēram, pētniecība, programmēšana, dizains, vadība) un uzņēmējdarbības galvenais fokuss ir inovācijas un pakalpojumi, kur informācija un dati ir galvenais resurss.[8]
Atvērtās un slēgtās sabiedrības
Sabiedrības iespējams klasificēt arī pēc to atvērtības pakāpes sociālajai mobilitātei, vārda brīvībai un līdzdalībai politiskajos procesos. Atvērtības vai slēgtības pakāpe sabiedrībā būtiski ietekmē tās spēju pielāgoties pārmaiņām, attīstīt inovācijas un nodrošināt taisnīgumu starp dažādām sociālajām grupām.
Atvērtās sabiedrības raksturo demokrātiskas institūcijas, likuma vara, cieņa pret cilvēktiesībām un aktīva pilsoniskā līdzdalība. Tās veicina vārda brīvību un domu brīvību, plurālismu, kā arī iespēju katram indivīdam kontrolēt savu dzīvi un ietekmēt sabiedrības attīstību. Šādās sabiedrībās sociālā mobilitāte – iespēja mainīt savu ekonomisko vai sociālo statusu – tiek uzskatīta par būtisku vērtību. Atvērtās sabiedrības arī mēdz būt tolerantas pret dažādību un sekmē iekļaujošu attieksmi pret mazākumgrupām.[9]
Slēgtās sabiedrības ir ierobežotas, hierarhiskas un nereti autoritāri strukturētas. Tajās bieži valda stingri noteiktas sociālās kārtas vai šķiras, kas ierobežo indivīda iespējas mainīt savu vietu sabiedrībā. Valdošās ideoloģijas šajās sabiedrībās parasti tiek uztvertas kā absolūtas patiesības, un atšķirīgie viedokļi tiek apspiesti. Slēgtās sabiedrības var balstīties gan uz tradicionālām vērtību sistēmām, piemēram, kastu struktūrām, gan uz autoritāru vai totalitāru režīmu noteiktu kontroli pār politiku, izglītību un informāciju.[10]
Remove ads
Raksturiezīmes
Sociālās normas un lomas
Sociālās normas ir noteikti kopīgi pieņemti uzvedības standarti grupām.[11][12] Sociālās normas ir spēcīgi cilvēka uzvedības virzītājspēki,[13] kas var būt gan neformāli, vārdot neizteikti nosacījumi, kas nosaka sabiedrības locekļu uzvedību, gan arī kodificēti noteikumos un likumos.[14]
Sociālās lomas ir normas, pienākumi un uzvedības modeļi, kas saistīti ar indivīda sociālo statusu.[15] Funkcionālisms apgalvo, ka sabiedrības struktūru nosaka indivīdu ieņemtās sociālās lomas.[16] Ervings Gofmans izmantoja teātra metaforu, lai attīstītu dramaturģisko skatījumu, kas apgalvo, ka sociālās lomas nodrošina scenārijus sociālajām situācijām.[15]
Dzimums un radniecība
Atkarībā no kultūras un sabiedrības veida, dzimums ir saistīts ar normu, apģērba, uzvedības, tiesību, pienākumu, privilēģiju, statusa un varas sadalījumu. Daži apgalvo, ka dzimumu lomas dabiski rodas no dzimumu atšķirībām, kas noved pie darba dalīšanas, kur sievietes uzņemas reproduktīvo darbu un mājsaimnieces lomu.[17] Dzimumu lomas vēsturiski ir mainījušās, un daudzās sabiedrībās atkārtoti ir parādījušās problēmas ar dominējošajām dzimumu normām.[18][19]
Visas cilvēku sabiedrības veido, atzīst un klasificē dažādu sociālo attiecību veidus, pamatojoties uz attiecībām starp vecākiem, bērniem un citiem pēcnācējiem (asinsradniecība), kā arī attiecībām laulības ceļā. Pastāv arī trešais ģimenes attiecību veids, kas attiecas uz krustvecākiem vai adoptētiem bērniem. Šīs kultūras ziņā definētās attiecības tiek sauktas par radniecību. Daudzās sabiedrībās radbiecība ir viens no svarīgākajiem sociālās organizēšanas principiem un tam ir nozīme statusa un mantojuma nodošanā.[20] Visās sabiedrībās pastāv incesta tabu noteikumi, saskaņā ar kuriem laulības starp noteikta veida radiniekiem ir aizliegtas.[21]
Etniskās grupas
Cilvēka etniskā grupa ir sociāla kategorija, kuras locekļi sevi identificē kā vienotu kopienu, balstoties uz kopīgām iezīmēm, kas tās atšķir no citām grupām. Šīs kopīgās īpašības var būt kopīgas tradīcijas, senči, valoda, vēsture, kā arī sabiedrības, kultūras, nācijas, reliģijas vai sociālās attieksmes kopums to dzīvesvietā.[22][23] Etniskā piederība ir atdalīta no rases jēdziena, kas balstās uz fiziskām īpašībām.[24] Etniskās piederības noteikšana ir sarežģīta, jo vienā cilvēku kopienā var būt dažādas apakšgrupas, un šo grupu sastāvs laika gaitā mainās gan sabiedrības līmenī, gan individuālā līmenī.[25] Etniskās grupas spēcīgi ietekmē cilvēku sociālo identitāti un vienotību. Tās cieši saistītas arī ar valstu veidošanos 19. un 20. gadsimtā.[26][27][28]
Valdība un politika
Valdības izstrādā likumus un politiku, kas ietekmē cilvēkus, kurus tās pārvalda. Cilvēces vēsturē ir bijušas daudzas valdības formas ar dažādiem varas sadales veidiem un ar dažādiem iedzīvotāju kontroles līmeņiem un līdzekļiem.[29] Agrīnajā vēsturē politiskās varas sadalījumu noteica saldūdens un auglīgas augsnes pieejamība un klimats.[30] Kad agrāras kopienas kļuva lielākas un blīvākas, pieauga saskarsme starp dažādām grupām, kas veicināja pārvaldības attīstību gan pašās kopienās, gan to starpā.[31]
Saskaņā ar The Economist datiem, 2022. gadā 43% valstu valdību bija demokrātijas, 35% autokrātijas un 22% ietvēra abu sistēmu pazīmes.[32] Daudzas valstis ir izveidojušas starptautiskas politiskas organizācijas un alianses, no kurām lielākā ir Apvienoto Nāciju Organizācija ar 193 dalībvalstīm.[33][34]
Tirdzniecība un ekonomika
Tirdzniecība, kas ir brīvprātīga preču un pakalpojumu apmaiņa, jau sen ir daļa no cilvēku sabiedrības, un tā ir viena no pazīmēm, kas atšķir cilvēkus no citiem dzīvniekiem.[35] Daži pētnieki uzskata, ka tirdzniecība deva cilvēkiem ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem hominīdiem. Pierādījumi liecina, ka agrīnie cilvēki izmantoja tālsatiksmes tirdzniecību, lai apmainītos ar precēm un idejām, kas palīdzēja kultūrām augt un nodrošināja papildu pārtiku tajos periodos, kad medības nedeva pietiekami daudz pārtikas. Šādi tirdzniecības tīkli nepastāvēja tagad izmirušajiem neandertāliešiem.[35][36] Agrīnajos laikos cilvēki tirgojās ar materiāliem, no kuriem varētu izgatavot darbarīkus, piemēram, obsidiānu; šāda tirdzniecība parasti nelielos attālumos.[37] Vēlāk, senajos laikos un viduslaikos, attīstījās svarīgi tālsatiksmes tirdzniecības ceļi, pa kuriem tika pārvadāta pārtika un luksusa preces, piemēram, garšvielas.[38]
Pirms naudas parādīšanās sabiedrības paļāvās uz sistēmām, kuru pamatā bija savstarpējā uzticēšanās, kur cilvēki laika gaitā apmainījās ar precēm un pakalpojumiem, nevis tieši tirgojās. Tīras bartera ekonomikas ideja lielā mērā ir mīts; bartera tirdzniecība parasti parādījās tikai īpašos gadījumos, piemēram, starp svešiniekiem vai tad, kad nauda jau eksistēja, bet nebija pieejama. Naudas izgudrošana vienkāršoja apmaiņu, radot kopīgu vērtības mēru, kas mainīja cilvēku domāšanu par tirdzniecību un ekonomiku.[39] Agrīnā "nauda" bija konkrētas preces, piemēram, liellopi vai kauri gliemežvāki.[40][41] Vēlāk par naudu kļuva monētas, papīra banknotes un mūsdienu elektroniskā nauda, ko emitē valdības.[42][43] Ekonomika ir sociālā zinātne, kas pēta, kā sabiedrības sadala ierobežotos resursus starp dažādiem cilvēkiem.[44] Cilvēku sabiedrībās pastāv nevienlīdzība bagātības sadalījumā starp cilvēkiem; 2018. gadā Ķīnā, Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs bagātākā desmitā daļa cilvēku turēja vairāk nekā septiņas desmitdaļas no šo reģionu kopējās bagātības.[45]
Konflikts
Cilvēki jau izsenis ir iesaistījušies organizētos konfliktos jeb karos; šīs sabiedrības iezīmes izprašana un izskaidrošana jau sen ir bijusi zinātnisko diskusiju temats. Dažas teorijas apgalvo, ka karš attīstījās kā veids, kā atbrīvoties no konkurentiem, un ka vardarbība ir dabiska cilvēku uzvedības sastāvdaļa. Salīdzinot ar citiem primātiem, cilvēki biežāk nogalina pieaugušos, bet retāk zīdaiņus.[46]
Citas teorijas norāda, ka karš ir relatīvi jauna parādība, kas radusies mainīgo sociālo apstākļu dēļ.[47] Pašreizējie pierādījumi liecina, ka karojoša uzvedība kļuva izplatīta tikai pirms aptuveni 10 000 gadiem, un daudzos reģionos pat nesenāk,[47] lai gan tas nav vispārpieņemts uzskats.
Izmantojot filoģenētiskās analīzes metodes, ir aprēķināts, ka aptuveni 2% cilvēku nāves gadījumu izraisa slepkavības, kas aptuveni atbilst slepkavību līmenim, kas bija novērojams nelielās agrīno mednieku-vācēju grupās bez oficiālām valdībām vai likumiem.[48] Tomēr vardarbības līmenis ievērojami atšķiras atkarībā no sabiedrības normām,[48][49] un slepkavību līmenis sabiedrībās ar tiesību sistēmām un spēcīgu kultūras attieksmi pret vardarbību ir aptuveni 0,01 %.[49]
Remove ads
Mūsdienu sabiedrības izaicinājumi un pārmaiņas
Mūsdienu sabiedrības attīstība norisinās strauju globālu pārmaiņu kontekstā. Šīs pārmaiņas skar dažādas sabiedriskās dzīves jomas – ekonomiku, vidi, kultūru, tehnoloģijas un sociālās attiecības. Tās rada gan jaunas iespējas, gan nopietnus izaicinājumus sabiedrības līdzsvarotai attīstībai, solidaritātei un ilgtspējai. Šajā kontekstā īpaša uzmanība tiek pievērsta globalizācijas procesiem, sociālajai nevienlīdzībai, klimata pārmaiņām un tehnoloģiju ietekmei uz sabiedrisko dzīvi.
Globalizācija apzīmē ekonomisko, politisko, kultūras un tehnoloģisko procesu savstarpēju sasaisti pasaules mērogā. Tā veicina preču, pakalpojumu, kapitāla, informācijas un cilvēku brīvu apriti. Šīs tendences ietekmē sabiedrību identitāti, darba tirgu, izglītības sistēmas un politisko lēmumu pieņemšanu. Sabiedrības kļūst arvien atvērtākas, bet vienlaikus pieaug arī bažas par kultūras homogenizāciju, identitātes zudumu un sociālajiem konfliktiem starp dažādām grupām.[50][51]
Sociālā nevienlīdzība izpaužas kā atšķirības indivīdu un grupu piekļuvē izglītībai, veselības aprūpei, darba iespējām, ienākumiem un varai. Nereti tā ir cieši saistīta ar dzimumu, etnisko piederību, sociālo izcelsmi vai dzīvesvietu. Sociālā atstumtība rodas, kad indivīdi vai kopienas tiek izslēgtas no pilnvērtīgas līdzdalības sabiedriskajā dzīvē. Tā var veicināt marginalizāciju, trūcību un konfliktus, kā arī mazināt sabiedrības saliedētību un stabilitāti.[52]
Globālās klimata pārmaiņas rada izaicinājumus dabas un cilvēku dzīves vides saglabāšanā. Tās ietekmē pārtikas pieejamību, ūdens resursus, veselību, migrācijas plūsmas un ekonomisko attīstību. Ilgtspējīgas attīstības koncepts uzsver sabalansētu attīstību, kuras mērķis ir apmierināt pašreizējo paaudžu vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas. Mūsdienu sabiedrības tiek aicinātas pārskatīt savus patēriņa modeļus, veicināt videi draudzīgu tehnoloģiju izmantošanu un īstenot vides aizsardzības politiku.[53][54]
Straujā digitālo tehnoloģiju attīstība ir būtiski pārveidojusi sabiedrību – sākot no darba organizācijas un izglītības līdz pat sociālajām attiecībām un politiskajai līdzdalībai. Digitālā sabiedrība balstās uz informācijas pieejamību, datu apmaiņu un attālinātu saziņu. Vienlaikus pieaug arī izaicinājumi, piemēram, kiberdrošības riski, dezinformācija, privātuma zudums un digitālā plaisa starp tehnoloģiski nodrošinātām un atstumtām sabiedrības grupām. Šo iemeslu dēļ sabiedrībām jāmeklē līdzsvars starp inovāciju veicināšanu un sociālo aizsardzību.[55][56][57]
Remove ads
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Remove ads