Simons van der Mērs

Simons van der Mērs (nīderlandiešu: Simon van der Meer; dzimis 1925. gada 24. novembrī, miris 2011. gada 4. martā) bija nīderlandiešu fiziķis, kas strādāja daļiņu paātrinātāju jomā. 1984. gadā viņš kopā ar Karlo Rubiu saņēma Nobela prēmiju fizikā "par viņu izšķirošu ieguldījumu lielā projektā, kurš ļāva atklāt lauka daļiņas W un Z, vājās mijiedarbības nodrošinātājas".^[1]

Simons van der Mērs Simon van der Meer Personīgā informācija Dzimis 1925. gada 24. novembrī Hāga,  Nīderlande Miris 2011. gada 4. martā (85 gadi) Ženēva,  Šveice Tautība nīderlandietis Dzīvesbiedre Katarina M. Kopmane Bērni 2

Zinātniskā darbība Zinātne fizika Darba vietas CERN Alma mater Delftas Tehnoloģiju universitāte Sasniegumi, atklājumi daļiņu kūļa stohastiskā dzesēšana Apbalvojumi 1984. gada Nobela prēmija fizikā

Strādājot CERN, van der Mērs izstrādāja tehnoloģiju, kā stohastiski dzesēt daļiņu kūļus. Šī tehnoloģija tika izmantota, lai uzkrātu intensīvus antiprotonu kūļus sadursmei ar protonu kūļiem Superprotonu sinhrotronā. Šajās sadursmēs radās W un Z bozoni, kurus pirmoreiz atklāja 1983. gadā UA1 eksperimentā, kuru vadīja Karlo Rubia.

Simonu van der Mēru (pa kreisi) un viņa sievu uzņem Beatrikse un viņas vīrs (1985)