Sports

Sports (angļu: sport, cēlies no disport — ‘spēle, izklaide’) ir cilvēka fizisko aktivitāšu vai prasmju kopums, ko raksturo noteikumi, strukturēta organizācija un sacensību elements.^[1] Sports ir daļa no fiziskās kultūras un kalpo kā fiziskās audzināšanas līdzeklis un metode,^[2] kuras mērķis ir veicināt fizisko un garīgo veselību,^[3] attīstīt spējas un nodrošināt sociālo mijiedarbību.^[4][5] Tas var būt individuāls vai komandu rakstura, un sporta aktivitātes norisinās atpūtas, amatieru un profesionālā vai augsto sasniegumu līmenī. Sports atšķiras no citām fiziskām aktivitātēm, piemēram, fizkultūras vai fitnesa, ar to, ka tajā būtiska nozīme ir sacensību elementam, standartizētiem noteikumiem un rezultātu mērīšanai.^[1] Mūsdienu sportā tiek uzsvērta sistemātiska treniņu pieeja un dalībnieku klasifikācija pēc vecuma, dzimuma vai meistarības pakāpes.

Šis raksts ir par aktivitātēm. Par žurnālu skatīt rakstu Sports (žurnāls).

Sports ir fizisko aktivitāšu vai prasmju kopums, ko raksturo noteikumi, strukturēta organizācija un sacensību elements

Atkarībā no funkcijām un mērķiem sportu iedala vairākos novirzienos — augsto sasniegumu sportā, sacensību sportā, sportā visiem (tautas vai masu sportā), veselības sportā un sportā cilvēkiem ar invaliditāti.^[3] Sporta daudzveidīgās funkcijas ietver sacensību un pašizpausmes iespējas, atpūtu un izklaidi, veselības uzlabošanu, kā arī sociālās integrācijas veicināšanu, īpaši, iesaistot dažādas sociālās grupas pieejamās un iekļaujošās sporta aktivitātēs. Sports ir arī nozīmīga kultūras, izglītības un saimnieciskās dzīves sastāvdaļa, kuras loma turpina pieaugt gan individuālā, gan sabiedrības mērogā.^[6][7]

Vēsture

Diska mešana bija viena no antīko olimpisko spēļu pamatdisciplīnām

Sports ir sens cilvēces kultūras fenomens, kas veidojies un attīstījies dažādās civilizācijās un laikmetos. Tā izpausmes ir mainījušās no rituāliem un militārās sagatavotības līdz profesionālām un starptautiski organizētām sacensībām. Sporta vēsture atspoguļo dažādos vēstures posmos ne tikai cilvēka fiziskuma un sacensības gara attīstību, bet arī sociālās, politiskās un kultūras norises.

Sportiskās aktivitātes ir bijušas klātesošas jau Senajā Ēģiptē, kur praktizēja loka šaušanu, peldēšanu un cīņas mākslas, kas bieži vien saistītas ar militāro apmācību un rituāliem. Visagrāk datētie sacensību attēlojumi ir senēģiptiešu cīņu ainas Beni Hasana kapenēs (~2000 p.m.ē.).^[8][9] Senajā Ķīnā sporta disciplīnas, piemēram, cudzjui (蹴鞠, futbola priekštecis), tika izmantotas gan fiziskās sagatavotības, gan sociālās kārtības uzturēšanai. Senajā Grieķijā sports ieņēma nozīmīgu vietu izglītības un sabiedrības struktūrā. Grieķu sportā tika akcentēta ķermeņa un gara harmonija (kalokagatija), un vingrinājumi, piemēram, skriešana, diska mešana un cīņas, tika organizēti īpašas sporta zālēs. Arī Senajā Romā sports bija populārs, taču dominēja gladiatoru cīņas un kaujas ratu sacensības, kas kalpoja galvenokārt masu izklaidei un politiskai ietekmei.

776. gadā p.m.ē. Olimpijā par godu dievam Zevam pirmoreiz notika antīkās olimpiskās spēles. Tās notika reizi četros gados un kalpoja kā ne tikai sportisks, bet arī reliģisks un politisks notikums, kurā uz laiku tika pārtraukta karošana starp grieķu pilsētvalstīm. Tajās varēja piedalīties tikai brīvie vīrieši, un uzvarētāji guva lielu godu un sociālo prestižu. 393. gadā m.ē. spēles tika aizliegtas, jo Romas impērijā par valsts reliģiju kļuva kristietība.

Strukturēts un noteikumos balstīts sports sāka veidoties 18. un īpaši 19. gadsimtā Lielbritānijā, kad to veicināja rūpnieciskā revolūcija, urbanizācija un izglītības reformas. Veidojās sporta veidi ar standartizētiem noteikumiem, piemēram, futbols, krikets, teniss, regbijs un bokss. Lielbritānijas koloniālā ietekme sekmēja šo sporta veidu izplatību visā pasaulē. Sporta attīstību nodrošināja arī pirmās sporta organizācijas, piemēram, Anglijas Futbola asociācija (dibināta 1863. gadā), kas palīdzēja radīt starptautisku sporta sistēmu.^[10]

1896. gadā Pjēra de Kubertēna iedvesmotas Atēnās notika pirmās mūsdienu olimpiskās spēles. Tajās piedalījās sportisti no 14 valstīm, un spēles tika organizētas kā simbols starptautiskai sadarbībai, mieram un izglītībai caur sportu. Vēlāk izveidojās Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK), kas turpina koordinēt gan vasaras, gan ziemas olimpiskās spēles (ziemas spēles pirmo reizi notika 1924. gadā).

Latvijas teritorijā sports bija pazīstams jau senatnē. Arheoloģiskie atradumi, piemēram, no dzīvnieku kauliem veidotas slidas (10.–12. gs.), liecina par fiziskām aktivitātēm aukstajā sezonā. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijā bija pazīstami gandrīz visi Centrāleiropā un Skandināvijā populārie sporta veidi. Sports kļuva par sabiedrības dzīves sastāvdaļu, un līdz ar nacionālās pašapziņas pieaugumu attīstījās arī sporta biedrības un sacensību kultūra.

Sākotnēji sportā dominēja vīrieši, taču laika gaitā tam pievienojās arī sievietes. 20. gadsimtā sieviešu līdzdalība sportā paplašinājās, īpaši pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, kad sabiedrības struktūra un dzimumu lomas piedzīvoja būtiskas pārmaiņas.

20. un 21. gadsimtā sports ir kļuvis par globālu fenomenu ar ievērojamu ietekmi uz politiku, saimniecību, tehnoloģijām un plašsaziņas līdzekļiem. Lielākie sporta notikumi, piemēram, FIFA Pasaules kauss, olimpiskās spēles, Formulas 1 čempionāts un NBA, piesaista miljoniem skatītāju visā pasaulē un rada ievērojamu saimniecisko ietekmi. Digitalizācija un mediju attīstība ir veicinājusi profesionālā sporta attīstību un tā komercializāciju, bet vienlaikus arī izvirzījusi jaunus izaicinājumus, piemēram, dopings, korupcija, sportistu pārslodze un psiholoģiskā labklājība. Tajā pašā laikā ir uzsvērta sporta loma iekļaujošas sabiedrības veidošanā, tas ir, palielinās sieviešu, minoritāšu un cilvēku ar invaliditāti līdzdalība sportā.

Sporta veidi

Pamatraksts: sporta veidu saraksts

Futbols tiek saukts par sporta “karali”

Vieglatlētika ir “karaliene”

Sporta veidi ir dažādas fizisko (un nereti arī garīgo) aktivitāšu formas, kurās cilvēki iesaistās treniņu, sacensību vai brīvā laika pavadīšanas nolūkos. Tie atšķiras pēc prasību veida, noteikumu struktūras, dalībnieku skaita un fiziskās un/vai garīgās slodzes. Sporta veidi var tikt klasificēti vairākos veidos, piemēram, individuālie un komandu sporta veidi, olimpiskie un neolimpiskie, vasaras vai ziemas, ekstrēmie, adaptētie un citi.^[3]

Individuālais sports nozīmē, ka sportists sacenšas pats par sevi, nevis komandā. Šie sporta veidi uzsver personīgo meistarību, disciplīnu un rezultāta tiešu atkarību no paša sportista darbības. Tipiski individuālie sporta veidi ir vieglatlētika (skriešana, lēkšana, mešana un citas disciplīnas), peldēšana, teniss (lai arī to var spēlēt arī pāros), riteņbraukšana, cīņas sporta veidi (bokss, džudo, taekvondo un citi). Šie sporta veidi bieži tiek izmantoti arī fiziskās sagatavotības attīstīšanai un ir pamats skolu sporta programmās.

Komandu sporta veidi balstās uz sadarbību starp vairākiem sportistiem, kuri darbojas kopīga mērķa labad, parasti, lai pārspētu pretinieku komandu. Komandas sports attīsta komunikāciju, stratēģisko domāšanu un savstarpējo atbildību. Populārākie komandu sporta veidi futbols (visplašāk spēlētais sporta veids pasaulē), basketbols, hokejs, regbijs, volejbols. Komandu sporta veidi ir galvenie masu skatītāju sporta veidi un būtisks profesionālā sporta industrijas segments.

Ekstrēmie sporta veidi ir salīdzinoši jauni un bieži vien saistīti ar augstu riska līmeni, adrenalīna meklējumiem un individuālu izteiksmi. Tie bieži vien netiek standartizēti vai iekļauti tradicionālās sacensību struktūrās. Tipiski piemēri skeitbordings, snovbords, kalnu riteņbraukšana, kāpšanas sports, sērfings, kaitbords, jauktā cīņas māksla (MMA). Daļa no šiem sporta veidiem pakāpeniski tiek iekļauta oficiālās sacensībās, piemēram, skeitbordings un kāpšanas sports kļuva par olimpiskajiem sporta veidiem 2020. gada Tokijas spēlēs.^[11]

Prāta sports jeb garīgās sacensības ir aktivitātes, kurās dominē stratēģiskā domāšana, atmiņa un koncentrēšanās, nevis fiziskā izturība. To statuss sporta kontekstā ir diskutabls, taču vairums starptautisko sporta organizāciju tos atzīst par oficiāliem sporta veidiem. Kā piemērus var minēt šahu (Starptautiskā Olimpiskā komiteja atzinusi par sporta veidu), bridžs (intelektuāla kāršu spēle ar sacensību struktūru), elektroniskais sports (arvien plašāk pieņem kā sporta nozari, īpaši jauniešu vidū). Diskusijas par to, vai prāta spēles ir “īsts sports”, saistītas ar jautājumiem par fizisko slodzi un tradicionālās sporta definīcijas robežām.

Paraolimpiskais sports ir fizisko aktivitāšu un sacensību sistēma cilvēkiem ar invaliditāti. Tas aptver gan profesionālo, gan amatieru līmeni un ietver gan modificētus tradicionālos sporta veidus, piemēram, ratiņbasketbols, ratiņpeldēšana, gan īpaši pielāgotus sportus, piemēram, goalbols neredzīgajiem. Kopš 1960. gada Romas paraolimpiskajām spēlēm šī kustība ir kļuvusi par nozīmīgu globālu sporta notikumu.^[12] Paraolimpiskais sports sekmē cilvēku ar invaliditāti fizisko un emocionālo attīstību, sociālo iekļaušanu un sabiedrības attieksmes maiņu.

Tādējādi sporta veidi veido ļoti plašu spektru — no fiziski izaicinošām aktivitātēm līdz mentāliem izaicinājumiem, no individuālām izpausmēm līdz kolektīvai sadarbībai, aptverot visdažādākās sabiedrības grupas un dzīvesveidus.

Sacensību un organizāciju struktūra

Sporta sistēma visā pasaulē tiek veidota kā daudzu līmeņu struktūra, kas aptver dažādu mērogu sacensības un organizatoriskās institūcijas, sākot no vietējām sporta spēlēm līdz vispasaules turnīriem. Šī struktūra nodrošina sporta pieejamību plašai sabiedrībai, kā arī augsto sasniegumu līmeni profesionālajā sportā.

Sporta sacensības tiek organizētas dažādos līmeņos. Vietējā līmenī norisinās skolu, klubu un pašvaldību sacensības, kas veicina iesaisti un jauniešu attīstību. Reģionālā līmeņa turnīros piedalās komandas vai sportisti no konkrētiem apgabaliem vai novadiem. Nacionālā līmeņa sacensības notiek valsts mērogā, piemēram, Latvijas čempionāti vai valsts mēroga līgas, kuras organizē attiecīgās nacionālās sporta federācijas. Starptautiskā līmeņa sacensības ietver kontinentālos čempionātus, piemēram, UEFA Eiropas čempionātu, pasaules čempionātus un daudznacionālus turnīrus, kur piedalās dažādu valstu pārstāvji. Šāda hierarhija ļauj sportistiem attīstīties pakāpeniski, no amatieru līmeņa līdz profesionālajām un elitārajām sacensībām.

Olimpiskās spēles ir nozīmīgākais starptautiskais sporta notikums, kas notiek ik pēc četriem gadiem, pārmaiņus starp vasaras un ziemas spēlēm. Tajās piedalās tūkstošiem sportistu no vairāk nekā 200 valstīm, pārstāvot dažādus sporta veidus. Olimpiskās spēles simbolizē miera, draudzības un starptautiskās sadarbības ideālus. Atsevišķos sporta veidos notiek pasaules čempionāti, piemēram, futbola, vieglatlētikas, peldēšanas, un tos organizē attiecīgās starptautiskās federācijas. Tie konkrētā sporta veidā kalpo kā augstākā līmeņa sacensības, bieži piesaistot miljonus skatītāju. Profesionālās līgas darbojas galvenokārt populārākajos komandu sporta veidos, piemēram, futbolā, basketbolā, hokejā, un bieži vien ir komercializētas, ar ilgstošu sezonu, spēlētāju transfēriem un sponsoru atbalstu. Piemēri ir NBA (basketbolā), NHL (hokejā), Premier League (futbolā).^[13][14]

Starptautisko sporta sistēmu vada dažādas organizācijas, kas nodrošina noteikumu vienotību, sacensību organizāciju un ētikas uzraudzību. Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) koordinē olimpisko kustību, nosaka olimpisko spēļu programmu un uzrauga dalībvalstu nacionālās komitejas. FIFA (Fédération Internationale de Football Association) ir pasaulē lielākā sporta federācija, kas regulē un organizē futbola turnīrus, tostarp Pasaules kausu.^[6] WADA (Pasaules antidopinga aģentūra) ir organizācija, kas izstrādā un ievieš starptautiskos antidopinga standartus, kontrolē aizliegto vielu lietošanu un veicina godīgu spēli.^[15] Citas nozīmīgas organizācijas ir World Aquatics (peldēšana), World Athletics (vieglatlētika), FIBA (basketbols), UCI (riteņbraukšana), kas pasaulē regulē attiecīgo sporta veidu attīstību.

Amatieru sports ir sporta nodarbības, kurās dalībnieki nesaņem atalgojumu un piedalās tajās brīvā laika, veselības vai izklaides nolūkā. Amatieru sports ir īpaši izplatīts skolu, universitāšu, pašvaldību un brīvprātīgo sporta organizāciju līmenī. Tas veicina plašu sabiedrības līdzdalību un veselīgu dzīvesveidu.^[16] Profesionālais sports nozīmē, ka sportisti nodarbojas ar sportu kā pilna laika profesiju, saņemot algu, sponsoru naudu un citus ienākumus. Profesionālajā sportā pastāv augsta konkurence, liels skatītāju un mediju spiediens, kā arī komercializācijas risks. Daudzi sporta veidi un sacensības ietver abu līmeņu līdzpastāvēšanu, piemēram, noteiktos apstākļos amatieru sportisti var piedalīties olimpiskajās spēlēs līdzās profesionāļiem.

Skatīt arī

• Sports Latvijā
• Latvija olimpiskajās spēlēs