Stambula
From Wikipedia, the free encyclopedia
Stambula (turku: İstanbul, izrunā: /istɑmbul/; vēsturiskie nosaukumi: Bizantija, Konstantinopole, Konstantīnija) pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā pilsēta Eiropā (4. lielākā pilsēta pasaulē) un ir Turcijas kultūras un finanšu centrs. Pilsēta aptver 25 no visiem Stambulas ila rajoniem. Stambula atrodas abpus Bosfora šaurumam valsts ziemeļrietumos, un tajā ietilpst dabiskā osta Zelta rags. Pilsēta atrodas gan Eiropā (Trāķija), gan Āzijā (Anatolija), kuras šķir Bosfora šaurums, un tādēļ tā ir vienīgā metropole pasaulē, kas izvietojas divos kontinentos. Stambula vēsturē ir bijusi galvaspilsēta Romas impērijai (330—395), Bizantijas impērijai (395—1204 un 1261—1453), Latīņu impērijai (1204—1261) un Osmaņu impērijai (1453—1922). Stambula ir viena no 2010. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām. 1985. gadā Stambulas vēsturiskos rajonus iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
- Šis raksts ir par Turcijas pilsētu. Par citām jēdziena Stambula nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Stambula | |
|---|---|
| lielpilsēta | |
| İstanbul | |
 | |
  Stambula | |
| Koordinātas: 41°01′N 28°58′E | |
| Valsts |
 Turcija |
| Reģions | Marmora jūras reģions |
| Ils | Stambulas ils |
| Dibināta | 667. pmē. kā Bizantija |
| Romas un Bizantijas impērijas | 330. kā Nova Roma (nosaukums dots 330. gadā un to lietoja Konstantīna valdīšanas laikā) un vēlāk Konstantinopole (pēc Konstantīna nāves 337. gadā) |
| Osmaņu impērijas periods | 1453. kā Konstantīnija (osmaņu turku), Konstantinopole (starptautiski) un citi nosaukumi |
| Turcijas periods | 1923. kā Stambula (turku: İstanbul) un Konstantinopole (starptautiski), bet pēc Turcijas 1930. gada 28. marta Pasta pakalpojumu likuma pieņemšanas visur saukta kā Istanbul. |
| Rajoni | 27 |
| Administrācija | |
| Platība | |
| • Kopējā | 1 830,92 km2 |
| Augstums | 100 m |
| Iedzīvotāji (2020)[1] | |
| • kopā | 15 462 452 |
| • blīvums | 6 211/km² |
| Laika josla | EET (UTC+2) |
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) |
| Pasta kods |
34010 līdz 34850 un 80000 līdz 81800 |
| Tālsarunu kods |
(+90) 212 (Eiropas daļa) (+90) 216 (Āzijas daļa) |
| Auto reģ. nr. kods | 34 |
| Mājaslapa | Stambulas portāls (angļu val.) |
 Stambula Vikikrātuvē | |
Pilsētas mūsdienu nosaukums İstanbul [istɑnbul] jau kopš 10. gadsimta lietots dažādos variantos un bija kļuvis par pilsētas nosaukumu turku sarunvalodā jau pirms ieņemšanas (1453). Šis vārds cēlies no grieķu εις την Πόλιν ("pilsētā") vai στην Πόλη [istimbɔlin] ("uz pilsētu").[2]
Senākais pilsētas nosaukums bija Bizantija (latīņu: Bizantium). 330. gada 11. maijā Romas imperators Konstantīns I pilsētu pasludināja par impērijas austrumu galvaspilsētu, nosaucot to par Nova Roma (Jauno Romu). Vēlāk pilsētu par godu Konstantīnam I sāka saukt par Konstantinopoli (t.i., "Konstantīnpili"), un šis nosaukums kļuva daudz populārāks nekā Nova Roma. Pirmo reizi pilsētu par Konstantinopoli oficiāli sāka saukt imperators Teodosijs II (408—450).[3] Šis nosaukums kļuva par pilsētas oficiālo nosaukumu uz visu Bizantijas pastāvēšanas laiku, un Rietumu valstīs pilsētu šādi sauca līdz 20. gadsimta sākumam. Arī Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmajā periodā tika plašāk lietots Konstantinopoles, nevis Stambulas vārds[4] Neoficiāli pilsētu sauca arī par Septiņkalnu pilsētu (tāpat kā Roma), un tādēļ pilsētas ģerbonī attēloti septiņi kalni ar mošeju uz katra kalna.[5] Citi populāri nosaukumi ir Vasilevousa Polis (Pilsētu karaliene); Dersaadet, kas cēlies no Der-i Saadet (Laimes durvis) — šis nosaukums bija populārs 19. gadsimta beigās un dažkārt tiek lietots arī mūsdienās.
Saskaņā ar 1930. gada 28. marta Turcijas Pasta likumu arī starptautiskajā sarakstē pilsēta visās valodās saucama par Istanbul.[6]
Stambula atrodas Stambulas ilā, kurā pavisam ir 32 rajoni, no tiem 25 ir pilsētas rajoni. Rajoni atkarībā no atrašanās vietas, apdzīvotības un apbūves var būt iedalīti mikrorajonos (mahalle), kvartālos (semt), lauku teritorijās (belediye) un pagastos (köy). Lauku teritorijas pašvaldībai (belediye) var būt pakļauti arī tajā esošie mikrorajoni (mahalle).
- Arhipelāgs
- Avdžilaras rajons
- Bādžilaras rajons
- Bahčelievleras rajons
- Bakirkējas rajons
- Bajrampašā rajons
- Bešiktašas rajons
- Bejolu rajons
- Bījīkčekmedžes rajons
- Bejkozas rajons
- Čataldžas rajons
- Eminēnī rajons
- Ejīpas rajons
- Esenleras rajons
- Fatihas rajons
- Gāziosmanpašā rajons
- Gīngērenas rajons
- Kadikējas rajons
- Kāithanes rajons
- Kartalas rajons
- Kīčīkčekmedžes rajons
- Maltepes rajons
- Pendikas rajons
- Sarijeras rajons
- Silivri rajons
- Sultanbejli rajons
- Šiles rajons
- Šišli rajons
- Tuzlas rajons
- Īmranijes rajons
- Īskīdaras rajons
- Zejtinburnu rajons
667. gadā p.m.ē. sengrieķu kolonisti no Megaras pilsētas nodibināja pilsētu, ko nosauca par Bizantiju (Βυζάντιον) sava valdnieka Biza vārdā. 196. gadā pilsētu izpostīja romiešu imperators Septīmijs Severs. 330. gadā Konstantīns Lielais izvēlējās Bizantiju par Romas impērijas galvaspilsētu un nosauca to savā vārdā par Konstantinopoli.
Pēc Rietumromas impērijas krišanas Konstantinopole turpināja būt par atlikušās Romas impērijas daļas galvaspilsētu. Kaut arī valsts turpināja saukties par Romas impēriju (Βασιλεία Ῥωμαίων, Basileía Romaíon), Rietumu vēsturnieki šo valsti no 16. gadsimta sāka dēvēt par Bizantijas impēriju, lai nejauktu ar Svēto Romas impēriju. Līdz pat Krusta kariem Konstantinopole bija lielākā Eiropas pilsēta, bet Bizantijas impērija — spēcīgākā Eiropas valsts. Īpašu uzplaukumu Konstantinopole piedzīvoja imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā (527—565).
8. un 9. gadsimtā Konstantinopole bija ikonoklastu kustības centrs.
1054. gadā notika Lielā Shizma — Romas pāvests un Konstantinopoles patriarhs izslēdza viens otru no baznīcas, un Konstantinopole kļuva par ortodoksās kristietības jeb pareizticības centru.
Ceturtā krusta kara laikā 1204. gadā krustneši pēc Venēcijas Republikas ierosmes ieņēma un nopostīja Konstantinopoli. Bizantijas impērijas vietā tika nodibināta katoliskā Latīņu impērija. Pēc 60 gadiem Nīkajas impērijas valdnieks Mihails VIII Paleologs 1264. gadā Konstantinopoli atkaroja un atjaunoja Bizantijas impēriju. 1453. gada 29. maijā Konstantinopoli ieņēma turki, un tā kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu ar nosaukumu Konstantīnija (Konstantiniye). Par Stambulu (İstanbul) pilsētu oficiāli pārsauca tikai Turcijas republikas laikā 1930. gada 28. martā.
Konstantīnija bija Osmaņu impērijas galvaspilsēta līdz pat 1923. gadam, kad jaunās Turcijas republikas galvaspilsēta tika pārcelta uz Ankaru. Pilsētas grieķu minoritāte pakāpeniski atstāja pilsētu pēc Pirmā pasaules kara, un pēc 1955. gada septembra Stambulas grautiņiem gandrīz visi grieķi bija pārcēlušies uz Grieķiju.
Sākot no 20. gadsimta otrās puses, Stambulā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, jo attīstījās rūpniecība, un uz pilsētu pārcēlās iedzīvotāji no Turcijas lauku apvidiem.
Stambula Osmaņu impērijā
1453. gada 29. maijā sultāns Mehmeds II Iekarotājs Osmaņu impērijas karaspēka priekšgalā iesoļoja Konstantinopolē pēc 53 dienu ilgā aplenkuma. Aplenkuma laikā Konstantinopoles mūros ar lielgabaliem bija izšauti milzīgi caurumi. 1453. gadā Konstantinopole kļuva par trešo Osmaņu impērijas galvaspilsētu.
Uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas turki (osmaņi) uzsāka Lielā tirgus un Topkapi pils celtniecību un tika likti pamati visām islāma reliģiskajām celtnēm, piemēram, Fatiha mošejai un tās skolām un pirtīm. Pilsētas iedzīvotājiem osmaņi mācīja ar spēku un drošsirdību veikt pilsētas stiprināšanu visās jomās. Iedzīvotāju sastāvs krasi mainījās — tā kā osmaņi bija iecietīgi pret visām reliģijām, pilsētā no visas impērijas ieradās jūdi, kristieši un musulmaņi, veidojot jaunu, kosmopolītisku sabiedrību.
Suleimana I Lieliskā laikā pilsēta pieredzēja nebijušu uzplaukumu mākslā un arhitektūrā. Armēņu izcelsmes impērijas galvenais arhitekts Sinans uzprojektēja vairākas skaistākās pilsētas mošejas un dažādas citas pilsētas ēkas. Pilsētā ziedu laikus pieredzēja keramika un kaligrāfija.
Iela Ejupas rajonā (Eyüp), 1890. gadi.
Vecā Galatas pilsēta (Galatasaray)
Bejolu rajons (bij. Pera) (Beyoğlu)
Tophānes rajons, 1890. gadi.
Pilsētā sāka ierasties sūfiji, kas pārstāvēja islāmā plaši izplatīto Mevlevī ordeni. Osmaņu impērijas laikā pilsētā vien aktīvi darbojās vairāk nekā simt Mevlevī ordeņa tekkes.
Vairākas šīs tekkes pastāv vēl mūsdienās un darbojas atsevišķās mošejās kā daļa no tur ierīkotā muzeja — piemēram, Džerahi tekke Fātihā, Sunbula Efendi un Ramazāna Efendi mošeja Fātihā, Galatas Mevlevīhane Bejolu rajonā, Jahjas Efendi (Jāņa Kristītāja) tekke Bešiktašā un Bektaši tekke Kadikojā (Kadıköy).
1870. gadu sākumā Osmaņu impērija pilsētu strauji modernizēja, uzbūvējot jaunus tiltus, ieviešot modernu apūdeņošanas sistēmu, ieviešot piemērotu elektrības padevi, tramvaju sistēmu un publisko telefonu sistēmu.
Stambula atrodas Turcijas Marmora jūras reģionā. Tā pilnībā apņem Bosfora šaurumu, un tādēļ pilsēta vienlaicīgi atrodas gan Eiropā, gan Āzijā. Pavisam pilsētas teritorijas platība ir 1539 km², bet Stambulas ila platība ir 6220 km².
Klimats
Pilsētā valda okeāniskais klimats—vidusjūras klimats ar karstu un mitru vasaru, bet aukstu, lietainu un sniegainu ziemu. Pilsētas gaisa mitrums ir tik liels, ka siltā temperatūra šķiet daudz augstāka nekā tā ir, bet zemā temperatūra liekas daudz zemāka. Gadā nokrišņu daudzums sasniedz 844 mm, un diezgan bieži nokrišņi ir bieza sniega formā, snigšana var turpināties pat vairākas nedēļas.[7] Snieg parasti laikā no decembra līdz martam. Vasaras mēnešos no jūnija līdz septembrim vidējā gaisa temperatūra ir 28 °C. Siltākais mēnesis ir jūlijs, kad vidējā gaisa temperatūra ir 23,3 °C, bet aukstākais mēnesis ir janvāris ar vidējo temperatūru 5,6 °C.[8] Ja tālāk pilsētas austrumos temperatūra ir vēl zemāka. Vasara nav tik sausa kā citās Turcijas kūrortpilsētās Vidusjūras piekrastē, un pilsētā pastāvīgi ir diezgan spēcīgs vējš ar vidējo ātrumu 17 km/h (11 m/h).[8]
| Stambulas meteoroloģiskie dati. | ||||||||||||||
| Temperatūra (°C) | ||||||||||||||
| Mēnesis | Jan | Feb | Mar | Apr | Mai | Jūn | Jūl | Aug | Sep | Okt | Nov | Dec | Gadā | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Absolūtais maksimums (°C) | 18.3 | 24.0 | 26.2 | 32.9 | 33.0 | 40.2 | 40.5 | 38.8 | 33.6 | 34.2 | 27.2 | 21.2 | 40.5 | |
| Augstākā vidējā temperatūra (°C) | 8.7 | 9.1 | 11.2 | 16.5 | 21.4 | 26.0 | 28.4 | 28.5 | 25.0 | 20.1 | 15.3 | 11.1 | 18.4 | |
| Zemākā vidējā temperatūra (°C) | 2.9 | 2.8 | 3.9 | 7.7 | 12.0 | 16.0 | 18.5 | 18.7 | 15.5 | 12.0 | 8.5 | 5.3 | 10.3 | |
| Absolūtais minimums (°C) | -10.4 | -16.1 | -7.0 | -0.6 | 3.6 | 8.0 | 10.5 | 8.2 | 5.2 | 1.0 | -4.0 | -9.4 | -16.1 | |
| Nokrišņu daudzums (mm) | ||||||||||||||
| Vidējais nokrišņu daudzums (mm) | 98.4 | 80.2 | 69.9 | 45.8 | 36.1 | 34.0 | 38.8 | 47.8 | 61.4 | 96.9 | 110.7 | 123.9 | 843.9 | |
| Avots: Pasaules Meteoroloģijas organizācija (ANO)[9] Turkish State Meteorological Service (DMI)[7] BBC Weather Centre[10] un Historical Weather Information for Istanbul[8] | ||||||||||||||
Arhitektūra
Pilsētā ir daudz ievērojamu arhitektūras pieminekļu. Savā ilgajā pastāvēšanas laikā Stambula ir ieguvusi kultūru un tautību saliedētājas slavu. Tādēļ pilsētā ir vairākas ievērojamas vēsturiskas mošejas, baznīcas, sinagogas, pilis, cietokšņi un torņi.
Seno grieķu un romiešu celtnes
Viens no vecākajiem pieminekļiem no senajiem laikiem ir Serpentīna kolonna, ko uzcēla par godu uzvarai pār persiešiem 479. g. p.m.ē. Pēc pilsētas pasludināšanas par galvaspilsētu Konstantīns Lielais šo kolonnu pārcēla uz hipodromu, kur tā stāv arī mūsdienās. 1700. gadā kāds no Polijas vēstniecības locekļiem vizītes laikā sabojāja serpentīna augšdaļu un nolauza čūsku galvas,[11] kas tagad tiek glabātas Stambulas arheoloģijas muzejā.
408. g. p.m.ē. Atēnu ģenerālis Alkibiads uzcēla vienu no tagadējiem pilsētas simboliem — Jaunavas (Leandra) torni, lai kontrolētu persiešu kuģu pārvietošanos caur Bosfora šaurumu.[12] Tajā laikā tornis atradās starp Bizantionas un Halkēdonas pilsētām, un 1110. gadā imperators Aleksijs Komnenijs to paplašināja un pārveidoja par cietoksni. Vēlāk torni vairākas reizes pārbūvēja osmaņi — lielākās pārbūves notika 1509. un 1763. gadā.[12] Pēc 1999. gada 17. augusta zemestrīces notika pēdējās lielākās pārmaiņas, pievienojot papildu metāla nostiprinājuma konstrukcijas.
Romiešu ievērojamākie arhitektūras pieminekļi: Konstantīna kolonna (turku valodā: Çemberlitaş), ko 330. gadā uzcēla Konstantīns Lielais par godu pilsētas pasludināšanai par Romas impērijas galvaspilsētu, un kolonnā iebūvētas detaļas no krusta un citi vairāki artefakti, kas piederējuši Jēzum Kristum un Jaunavai Marijai; Mazulkemeras akvedukts; Valensa akvedukts; Gotu kolonna; Serālija rags; Milions, kas kalpoja par atskaites punktu attālumiem no Konstantinopoles līdz citām Romas impērijas pilsētām; Konstantinopoles hipodroms, kas celts pēc Romā esošā Circus Maximus parauga.
Bizantiešu celtnes
Bizantiešu arhitektūra sākuma posmā turpināja romiešu klasiskās formas ar kupoliem un arkām, bet vēlāk šos virzienus attīstīja, un jaunākie risinājumi redzami Svētās Gudrības (Svētās Sofijas) katedrāles arhitektūrā. Svētā Sofijas katedrāle tika iesvētīta 537. gadā, 1453. gadā Osmaņu turki to pārveidoja par Ajasofjas mošeju un 1935. gadā — par muzeju.
Līdz mūsdienām vislabāk saglabājies bizantiešu arhitektūras paraugs ir Anēmu cietums, kas ietilpst aizsargmūru kompleksā pie Blahernas. Tā ir cietoksnim līdzīga celtne ar vairākiem torņiem un pazemes cietuma kamerām, ko uzcēla Hēraklija valdīšanas laikā (610—641).[15]
Līdz 8. gadsimtam tika uzceltas lielākā daļa baznīcu ar zelta ikonām, bet daudzas no tām iznīcināja Pirmajā ikonoklastu periodā (730—787), kas sākās līdz ar Izaurijas Leo III nākšanu pie varas. Ikonoklasti šajā periodā uzskatīja, ka Jēzus Kristus un citu kristietības personāžu attēlošana ikonās un citos zīmējumos ir grēks, un tādēļ viņi ar varu tos likvidēja, neskatoties uz vairāku priesteru protestiem. Pirmajam periodam sekoja otrais ikonoklastu periods (814—842), kuru sāka Armēnijas Leo V.
Saskaņā ar Teofila sievas Teodoras lēmumu 843. gadā tika atkal atļautas ikonas un vairākās baznīcās tika no jauna uzstādītas zelta ikonas. Tomēr atsevišķās ēkās ikonas netika atjaunotas, un, piemēram, Svētās Irēnes baznīcā joprojām redzams ikonoklastu perioda izskats.
1204. gadā Otrā krusta gājiena laikā lielākā daļa pilsētas ievērojamo celtņu tika izlaupītas un lielu daļu pilsētas arhitektūras un mākslas priekšmetu aizveda uz Venēciju, jo Konstantinopoles izlaupīšanu organizēja Venēcijas dodžs Enriko Dandolo. Tika izvestas tādas lietas kā slavenā Tetrarhu statuja un četru bronzas zirgu statuja no Konstantinopoles hipodroma, kuras tagad stāv pie Svētā Marka bazilikas.
Porfirogenitus pils (turku valodā: Tekfur Sarayı) ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies daļa no Blahernes pils, un tā celta Ceturtā krusta gājiena laikā. Tajā pašā laikā (1233) Zelta raga ziemeļu pusē dominikāņu mūki uzcēla Sv. Pāvila baznīcu.
Osmaņu celtnes
1394. gadā osmaņi Bosfora Āzijas pusē uzcēla Anatolijas cietoksni (turku valodā: Anadoluhisarı), bet 1452. gadā, gadu pirms Konstantinopoles iekarošanas, Eiropas pusē — Romas cietoksni (turku valodā: Rumelihisarı). Šo cietokšņu galvenais uzdevums bija ar tālas distances lielgabalu palīdzību nepieļaut dženoviešu koloniju kuģu satiksmi un bloķēt iespējamās piegādes Konstantinopolei no ārpasaules.
Pēc pilsētas ieņemšanas sultāns Mehmeds II uzsāka apjomīgu pilsētas pārbūves plānu, kas paredzēja uzcelt tādus lielus objektus kā Ejupas sultāna mošeja, Fatiha mošeja, Topkapi pils, Stambulas lielais tirgus un Jedikules cietoksnis. Vēlāk citi osmaņu sultāni uzcēla arī tādus ievērojamus objektus kā Suleimana mošeja, Zilā mošeja, Jaunā mošeja u.c.
Parasti osmaņu celtnes tika celtas no koka, un tikai valsts nozīmes ēkas, kā pilis un mošejas, cēla no akmens. Sākot ar 18. un 19. gadsimtu, pamazām koka celtnes nomainīja akmens ēkas un tradicionālo osmaņu stilu nomainīja eiropiešu arhitektūras stili Tanzimata reformu ietekmē, ar kurām sākās (1839) Turcijas eiropeizēšana. Pilsētā eiropiešu stila celtnes sāka būvēt arī pirms Tanzimata reformām, piemēram, Ajnalikavakas mošeja (1677—1679) un Nuruosmanijes mošeja (1748—1755), kas bija pirmā baroka stila mošeja, kā arī baroka stila piebūves Topkapi pils harēmam 18. gadsimtā.
Tika sākta jaunu piļu un mošeju celtniecība neoklasicisma, baroka un rokoko stilā, un daudzkārt tika jaukti visi šie trīs stili, piemēram, Dolmabahčes pils, Dolmabahčes mošeja un Ortakējas mošeja. Tika uzceltas arī neogotisma stila mošejas, piemēram, Pertenvinjalas Sultānes mātes mošeja un Zvaigznes mošeja. Eiropiešu stilā tika uzceltas vairākas valsts skolas un karaspēka barakas.
19. gadsimta sākumā tika sākta vērienīga Istiklalas avēnijas apbūve ar dažādu valstu pārstāvniecībām, kas piepildīja rajonu ar daudzām neoklasicisma un jūgendstila ēkām. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Stambula pārtapa par galveno jūgendstila centru, un te darbojās ievērojami arhitekti, tai skaitā Raimondo d'Aronco, kas projektējis vairākas ēkas pilsētā un Prinču salā. Viņa ievērojamākie darbi ir Zvaigznes pils komplekss un Botera nams. Ievērojams jūgendstila paraugs ir Komondo kāpnes Banku ielā Karakejā (Galatā), kā arī Kedives pils, „Floras hans” un Freža apartamenti.
Līdz ar to jau 19. gadsimta vidū Zelta raga dienvidu puse bija kļuvusi par tradicionālu osmaņu turku stila apbūves vietu un iedzīvotājiem, bet ziemeļu puse arvien vairāk līdzinājās Eiropas pilsētām; Galatas tilts, kas savieno abas daļas, simbolizēja saikni starp austrumniecisko un ziemeļniecisko domāšanu un stilu.
Bosfora šauruma piekrastes osmaņu laikā uzskatīja par kūrorta vietu, un tādēļ te tika celtas koka ēkas un vasarnīcas (turku valodā: yalı), kuras izmantoja galvenokārt turīgākie osmaņi.
Urbanizācija
Pilsētas urbanizētā apbūve pastāvīgi mainās. Grieķu, romiešu un bizantiešu laikā pilsēta galvenokārt atradās vēsturiskajos Konstantinopoles rajonos: ziemeļos — Galatas citadelē, austrumos — Krisopolisā (tag. Iskidara) un Halkēdonā (tag. Kadikeja). Agrāk tās bija neatkarīgas un atsevišķas pilsētas, bet osmaņu laikā Konstantinopole saplūda ar visām tai tuvumā esošajām pilsētām, un 19. gadsimtā tika izveidoti arī jauni apdzīvoti rajoni.
Līdz 19. gadsimta sākumam vēl pastāvēja Galatas pilsētas mūri. Šie mūri, no kuriem mūsdienās palicis tikai Galatas tornis, 1800. gados tika nojaukti, lai pilsēta varētu turpināt izplesties uz ziemeļiem un iekļaut tādus rajonus kā Bešiktaša, Šišli, Nišantaši u.c.
Pēdējo dažu desmitgažu laikā pilsētā uzceltas vairākas augstas celtnes, lai apmierinātu pilsētas lielo iedzīvotāju pieaugumu. Pilsētai arvien tiek pievienotas jauni ap to esoši ciemati un pilsētas. Augstākās celtnes atrodas pilsētas Eiropas puses ziemeļu rajonos: Leventa, Maslaka un Etileri. Šie rajoni atrodas starp Bosfora tiltu un Sultāna Mehmeda Iekarotāja tiltu. Leventā un Etileros atrodas vairums augstas klases tirdzniecības centru: Dževahirs, Kanyon, Metrocity, Akmerkez, Mayadrom un Mayadrom Uptown. Šajos rajonos atrodas arī vairums lielāko uzņēmumu un banku biroji.
Sākoties 20. gadsimta otrajai pusei, Stambulas Āzijas puse, kura bija atpūtnieku vieta vasaras rezidencēm, pieredzēja ievērojamu apbūves izaugsmi. Rajona attīstību paātrināja plašās un labiekārtotās Bagdādes ielas izbūve. Pateicoties tam, ka šie rajoni līdz 1960. gadiem netika intensīvi apbūvēti, bija labs priekšnosacījums jaunai un efektīvākai rajonu izbūvei, kas salīdzinājumā ar Eiropas puses biezo apbūvi ir daudz mūsdienīgāka un sakārtotāka. Turpmāko izaugsmi vēl ievērojami palielināja E5 automaģistrāles (turku valodā: Ankara Asfaltı) izbūve līdztekus dzelzceļa līnijai. Rajonā ierodas arvien vairāk iedzīvotāju, un Anatolijas un mūsdienās Stambulas Āzijas pusē jau dzīvo trešdaļa visu pilsētas iedzīvotāju.
Stambulas lielpilsētas domes priekšsēdētājs ir Kadirs Topbašs (turku: Kadir Topbaş), un viņš ir arī pilsētas administratīvais vadītājs (prefekts).[16] Stambulas ila vadītājs (turku: vali) ir Muamers Gilers (turku: Muammer Güler).[17]
Stambula ir neatkarīgas pašvaldības pilsēta, un pašpārvalde tiek ievēlēta pēc partiju principa. Pašpārvalde kā „lielpilsētas dome” (turku: büyükşehir belediyesi) darbojas kopš lielpilsētas statusa piešķiršanas 1930. gadā. Lielpilsētas dome ir augstākā lēmējinstitūcija par visiem jautājumiem, kas tieši skar pilsētu.[18]
Lielpilsētas dome sastāv no trīs galvenajām institūcijām:
- lielpilsētas domes priekšsēdētājs (turku: Büyükşehir belediye başkanı) tiek ievēlēts uz pieciem gadiem;
- lielpilsētas dome (turku: Büyükşehir belediyesi), kuras locekļi ir domes priekšsēdētājs, visi lielpilsētas mahaļļu (turku: mahalle) padomju priekšsēdētāji jeb muhtari (turku: muhtar), un viena piektdaļa deputātu no mahaļļu padomju deputātu kopskaita;
- lielpilsētas izpildu komiteja.
Lielpilsētas vietējās pašvaldības ir:
- mahaļļu padomes;
- ilču padomes (administratīvā vienība lauku apvidū);
- kēju padomes un citas pašpārvaldes padomes.
Stambulas lielpilsētas dome atrodas administratīvo ēku kompleksā Saračhanes kvartālā (turku: Saraçhane), kuru sāka būvēt 1953. gada 17. decembrī un atklāja 1960. gada 26. maijā. Šo kompleksu paredzēts nojaukt un tā vietā uzcelt jaunu ēku kompleksu. Jaunā kompleksa arhitekti ir no „Arolat” arhitektu biroja.[19]
Pēdējo 25 gadu laikā lielpilsētas iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies (1980—2005). Aptuveni 70% no visiem iedzīvotājiem dzīvo pilsētas Eiropas daļā, bet pārējie 30% — Āzijas daļā. Tā kā Turcijas dienvidaustrumos ir augsts bezdarba līmenis, vairums iedzīvotāju no turienes dodas uz Stambulu peļņas nolūkā un apmetas uz dzīvi pilsētas ārējos rajonos. Migranti no austrumu Anatolijas uz Stambulu brauc cerībā uzlabot savu materiālo stāvokli, bet bieži piedzīvo vilšanos. Tā rezultātā pilsētas ārpusē veidojas t.s. „naktsmāju rajoni” (turku: gecekondular), kas ar laiku tiek pievienoti pilsētas teritorijai.
Saskaņā ar pēdējiem statistikas datiem (2007) pilsētā dzīvo 11 372 613 iedzīvotāju,[20] līdz ar to pilsēta ir viena no lielākajām pasaulē. Iedzīvotāju skaita pieaugums ir 3,45% gadā, galvenokārt pateicoties iebraucējiem. Iedzīvotāju blīvums ir 81 cilvēks uz vienu kvadrātkilometru.[21] Lielākā daļa iedzīvotāju ir etniskie turki, bet lielākā minoritāte ir kurdi.[22]
Vēsturē (Viduslaikos) pilsēta ir bijusi lielākā pasaulē, un lielāko daļu tās vēstures pilsēta bijusi viens no nozīmīgākajiem centriem (izņemot Bizantijas norieta laikā, neilgi pirms laika, kad pilsētu iekaroja Osmaņu impērija). Pilsētā, pateicoties tās ģeopolitiski izdevīgajam novietojumam, uz dzīvi pārcēlušies dažādu tautību iedzīvotāji no Eiropas, Āzijas un Āfrikas. Laika gaitā gan grieķu, gan turku iedzīvotāju vidū šīs tautības ir asimilējušās.
Zemāk uzskaitītas iedzīvotāju skaita izmaiņas pilsētā pa gadiem. Līdz 1914. gadam dati var būt ar precizitāti līdz 50%, jo tie ņemti no dažādiem avotiem. Laikā no 1927. gada līdz 2000. gadam dati ņemti no iedzīvotāju skaitīšanas datiem. Iedzīvotāju skaita straujais pieaugums no 1980. gada līdz 1985. gadam noticis, pateicoties dabiskajam pieaugumam un pilsētas robežu paplašināšanai.
|
|
|
|
|
Reliģija
Pilsētas arhitektūru ietekmējušas vairākas kopienas. Lielākā reliģiskā kopiena ir musulmaņi. Minoritāšu kopienas ir austrumu pareizticīgie, armēņu kristieši, Levantas katoļi un sefardu jūdaisti. Saskaņā ar 2000. gada oficiālajiem statistikas datiem pilsētā aktīvi darbojās 2 691 mošeja, 123 baznīcas un 26 sinagogas, kā arī 109 musulmaņu un 57 ne-musulmaņu kapsētas. Vairāki pilsētas rajoni ir izteikti kādas minoritātes rajoni, piemēram, Kumkapi rajonā dzīvo pārsvarā armēņi, Balatā — ebreji, Fenerā — grieķi, Nišantaši un Bejolu rajonos — levantieši. Ir arī tādi rajoni kā Kuzgundžuka, kur blakus armēņu kristiešu baznīcai ir uzcelta sinagoga, bet ielas otrajā pusē — grieķu pareizticīgo baznīca un mošeja.
Fenerā, Sv. Jura (Sv. Georga) baznīcā, atrodas Grieķu pareizticīgās baznīcas Konstantinopoles ekumēniskā patriarha, kas ir arī pirmais Austrumu pareizticīgās baznīcas patriarhs, krēsls. Stambulā atrodas arī Turku austrumu pareizticīgā baznīca, Armēņu apustuliskās baznīcas arhibīskaps un Turcijas virsrabīns. Vairāki rajoni ir tiešas vēsturiskas liecības agrākajai etnisko minoritāšu migrācijai pilsētā: Arnavutkeja — „Albāņu ciems”, Polonezkeja — „Poļu ciems” un Jenibosna — „Jaunā Bosnija”.
Musulmaņi
Stambulā lielākā reliģiskā kopiena ir musulmaņi. Vislielākais to atzars ir sunnīti, bet ievērojama daļa arī ir alevīti. 2007. gadā Stambulā darbojās 2 944 aktīvas mošejas.[24]
Laikā no 1517. līdz 1924. gadam Stambulā bija pēdējais kalifāta sēdeklis, bet pēc tam kalifāts tika likvidēts un tā funkcijas pārņēma Turcijas Lielā nacionālā asambleja. 1925. gada 2. septembrī tika aizliegtas visas tekes un tarikas, jo to darbība bija pretrunā ar jaundibinātās republikas sekulārisma un demokrātijas principiem. Tika aizliegtas arī vairākas islāma misticisma skolas, tai skaitā sūfiji, kas mūsdienās darbojas „kultūras biedrību” aizsegā.
Kristieši
Jau kopš 4. gadsimta Stambulā atrodas Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta sēdeklis, kā arī dažādu citu pareizticīgo baznīcu sēdekļi, piemēram, Turku pareizticīgo patriarhāts, Armēņu kristiešu patriarhāts u.c.
Kristiešu grieķu un armēņu dzīve pilsētā krasi mainījās pēc asajiem konfliktiem ar turku iedzīvotājiem, kad sabruka Osmaņu impērija. Laikā no 1912. līdz 1922. gadam konflikti sasniedza kulmināciju, un tajā laikā risinājās Balkānu kari un Turcijas neatkarības karš. Kristiešu skaits no 450 tūkstošiem samazinājās līdz 240 tūkstošiem laikā no 1914. līdz 1927. gadam.[25] Stambulas grieķu pareizticīgie bija atbrīvoti no 1923. gada obligātās iedzīvotāju apmaiņas starp Grieķiju un Turciju, toties šai minoritātei Otrā pasaules kara laikā tika piemēroti vairāki papildu ierobežojumi un nodokļi. 1964. gadā visi grieķi (aptuveni 12 tūkstoši), kam nebija Turcijas pilsonība, tika izraidīti no valsts.[26]
Mūsdienās vairums grieķu un armēņu dzīvo pilsētā vai tās apkaimē. Stambulā dzīvojošo armēņu skaits ir apmēram 45 tūkstoši,[27] neskaitot aptuveni 40 tūkstošus armēņu viesstrādnieku, kas pilsētā ieradās pēc PSRS sabrukuma.[28] Grieķu minoritāte no 150 tūkstošiem 1924. gadā[29] ir sarukusi līdz tikai 2 tūkstošiem.
Jūdaisti
Jau vairāk nekā 500 gadus pilsētā dzīvo sefardu jūdaisti. Pilsētā tie ieradās kā bēgļi no Ibērijas pussalas pēc 1492. gada, kad pēc Granadas emirāta iekarošanas Spānijas valdnieki izdeva rīkojumu par ebreju izraidīšana no Spānijas, ja viņi nepāries katoļticībā. Lai paglābtu ebrejus, osmaņu sultāns Bajezids II (1481—1512) uz Spāniju nosūtīja floti kapteiņa Kemala vadībā.[nepieciešama atsauce] Vairāk nekā 200 tūkstoši jūdaistu paguva aizbēgt uz Tanžeru, Alžīru, Dženovu un Marseļu, no kurienes devās tālāk uz Salonikiem un, visbeidzot, uz Stambulu. Aptuveni 93 tūkstošiem jūdaistu bēgļu sultāns apsolīja patvērumu Osmaņu impērijā. Otra lielākā bēgļu grupa devās caur dienvidu Itāliju, kas tajā laikā arī bija Spānijas pakļautībā. Šie bēgļi Stambulā, Galatā, uzcēla Itālijas sinagogu, un mūsdienās tās apkārtnē dzīvo vairāk nekā 20 tūkstoši sefardu jūdaistu.
Pilsētā darbojas 20 aktīvas sinagogas, no kurām visnozīmīgākā ir Neve Šalom sinagoga, kuru Bejolu rajonā atklāja 1951. gadā. Jūdaistu garīgais vadītājs pilsētā ir Stambulas virsrabīns Ishaks Haleva. Ibērijas un Itālijas jūdaisti palīdzēja Osmaņu impērijas izaugsmei, tieši no šī sabiedrības slāņa cēlušies vairāki speciālisti medicīnā, tirdzniecībā un banku nozarē. Stambulā ir arī neliela aškenazi jūdaistu kopiena, kas ieradušies pilsētā 1930. un 1940. gadu laikā, kad Vācijā un citās Centrāleiropas valstīs tika īstenots holokausts.
Lidostas
Stambulā atrodas divas starptautiskas lidostas, lielākā ir Ataturka starptautiskā lidosta (turku: Atatürk Uluslararası Havalimanı), kas atrodas pilsētas Eiropas daļā aptuveni 24 km no centra, Ješilkejas mikrorajonā. Sākot lidostas celtniecību, lidosta atradās ārpus pilsētas apbūves, bet apbūves paplašināšanās rezultātā tā atrodas pilsētas iekšienē. Otra, mazāka lidosta ir Sabihas Gekčenas lidosta (turku: Sabiha Gökçen Havalimanı), kas atrodas pilsētas Āzijas daļā, netālu no Formula 1 Stambulas trases. Attālums no Āzijas daļas centra ir aptuveni 20 km, bet no Eiropas daļas centra — 45 km.
Ūdens satiksme
Stambulā īpaši svarīgs ir jūras transports, jo pilsētu no visām pusēm apskalo jūras — Marmora jūra, Zelta rags, Bosfors un Melnā jūra. Vairums pilsētas iedzīvotāju dzīvo pilsētas Āzijas daļā, bet strādā Eiropas daļā, tādēļ ikdienā, lai nokļūtu otrā pilsētas pusē, jāizmanto t.s. „Jūras autobusu” (turku: Deniz Otobüsü) satiksme, lai arī Āzijas daļu ar Eiropas daļu savieno divi tilti. Prāmju satiksme ir vienīgais transporta līdzeklis, lai nokļūtu uz Arhipelāga salām.
1837. gadā privāts uzņēmums uzsāka Bosforā tvaikoņu satiksmi.[30] 1851. gada 1. janvārī tika izveidots „Labticības uzņēmums” (osmaņu turku: Şirket-i Hayriye) — tā tolaik sauca Stambulas prāmju uzņēmumu. Uzņēmums turpināja nodrošināt prāmju satiksmi līdz pat pirmajiem Turcijas Republikas dibināšanas gadiem, kad tas tika pievienots Turcijas Jūrniecības pārvaldei (turku: Türkiye Denizcilik İşletmeleri).[30] 1996. gadā Stambulas prāmju un ātrgaitas katamarānu satiksmi nodrošina uzņēmums „Stambulas jūras autobusi” (turku: İstanbul Deniz Otobüsleri, saīsināti: İDO).[30]
İDO tika izveidots 1987. gadā, un tas nodrošināja ātrgaitas katamarānu „Seabus” satiksmi Marmora jūrā starp pilsētas Eiropas un Āzijas daļām, kā arī ar pilsētas arhipelāga salām. Ātrgaitas katamarānu bāzes ostas bija Jenikapi (Eiropā, turku: Yenikapı) un Pendika (Āzijā, turku: Pendik). Lai ātrāk ar automašīnām no Stambulas varētu nokļūt Izmirā un citās Egejas jūras piekrastes apdzīvotajās vietās, Jenikapi un Bandirmā (turku: Bandırma) izveidotas automašīnu prāmju ostas, bet līdzīgas ostas Pendikā un Jalovā (turku: Yalova) nodrošina ātrāku automašīnu transportēšanu uz Bursu un Antalju.
Stambulas osta ir nozīmīgākā visā valstī. Vecā osta, kas atrodas Zelta raga līcī, mūsdienās kalpo tikai privātajam jūras transportam, bet Galatā esošā Karakejas osta (turku: Karaköy) paredzēta lieliem kruīzu laineriem. No Karakejas un Emineni (turku: Eminönü) piestātnēm atiet vairāki regulāri kruīzi uz dažādām pilsētām Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Lielākā tirdzniecības osta pilsētā izvietota Āzijas daļā, Haremā (turku: Harem). Stambulā ir vairākas dažādu izmēru jahtu piestātnes; lielākā Eiropā ir Atakejas (turku: Ataköy) jahtu piestātne, bet Āzijā — Kalamiša (turku: Kalamış).
Autotransports
Valsts autoceļš D-100 un Eiropas autoceļš E-80 „Transeiropas automaģistrāle” O-3 (angļu: Trans European Motorway) ir galvenie ceļi, kas savieno Eiropu un Turciju. Autoceļu tīkls Stambulas apkārtnē ir labi attīstīts un pastāvīgi tiek paplašināts. Automaģistrāles austrumos ved līdz Ankarai, bet rietumos — līdz Edirnei. Pilsētai apkārt ir divas ekspres-automaģistrāles. Vecākā, O-1, pārsvarā tiek lietota pilsētas iekšējā transporta vajadzībām, bet jaunā, O-2, tiek lietota starppilsētu un starpkontinentu satiksmei.
O-1 autostrādes Bosfora tilts un O-2 autostrādes Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts nodrošina auto satiksmi starp Bosfora Eiropas un Āzijas krastiem. Zelta raga dienvidu un ziemeļu krastus savieno Galatas tilts, Ataturka tilts un Zelta raga (turku: Haliç) tilts. Pēdējais ir arī daļa no O-1 autostrādes.
Galvenā transporta artērija, kas šķērso Eiropas daļā esošos Leventas un Maslakas darījumu rajonus, ir Bijikderes prospekts. Te var nokļūt arī no vairākām metro stacijām. Vietā, kur atrodas O-1 transporta mezgls un savienojas Gajrettepes (turku: Gayrettepe) un Zindžirlikuju (turku: Zincirlikuyu) tuneļi, Bijikderes prospekts savienojas ar Barbarosa bulvāri un ved līdz Bešiktašas (turku: Beşiktaş) prāmju ostai un savienojas ar autostrādi, kas ved gar Bosfora krastu no Emineni (turku: Eminönü) dienvidos uz Sarijeru (turku: Sarıyer) ziemeļos.
Dzelzceļš
1883. gadā beļģu uzņēmējs Georges Nagelmakers uzsāka dzelzceļa pasažieru pārvadājumus starp Parīzi un Stambulu ar tvaikoņu palīdzību, vedot pasažierus caur Varnus. 1889. gadā tika pabeigta dzelzceļa sliežu izbūve caur Bukaresti, kas nodrošināja satiksmi pa sauszemi. Dzelzceļa līnija kļuva populāra kā Austrumu ekspresis, pateicoties rakstniekiem Agatai Kristi un Greiamam Grīnam.[31]
Sirkedži dzelzceļa stacija 1890. gadā tika atklāta kā Austrumu ekpreša gala stacija, bet mūsdienās tā kalpo par dzelzceļa termināli visām Turcijas Republikas dzelzceļa Eiropas līnijām. No Sirkedži atiet arī starptautiskie reisi uz Salonikiem, Belgradu, Budapeštu un Kišiņevu.
Āzijas pusē atrodas Hajdarpaša (turku: Haydarpaşa) dzelzceļa stacija, no kuras katru dienu atiet vilcieni uz Ankaru, bet nedaudz retāk uz citām Āzijas pilsētām. Hajdarpaša staciju atklāja 1908. gadā kā galastaciju līnijām Stambula—Konja—Bagdāde („Bagdādes dzelzceļš”) un Stambula—Damaska—Medīna („Hedžazas dzelzceļš”). Dzelzceļa pasažieri, lai turpinātu ceļu otrā Bosfora pusē, lieto Stambulas prāmju satiksmi, bet šobrīd notiek pazemes dzelzceļa tuneļa izbūve (sk. projekts Marmaraja), kas 2012. gadā savienos Eiropas un Āzijas dzelzceļus zem jūras. Tunelis zem Bosfora savienos arī Stambulas metro sistēmu.
Eiropas daļā no Sirkedži stacijas dzelzceļa līnija beidzas rietumu virzienā Halkali rajonā. Maršruts sastāv no 18 stacijām, un viens brauciens ilgst 48 minūtes. Otra piepilsētas līnija ir Āzijas daļā no Hajdarpaša stacijas austrumu virzienā līdz Gebzei. Šis maršruts sastāv no 28 stacijām, tas ir 30 km garš, un brauciens ilgst 65 minūtes. Eiropas pusē dzelzceļu ikdienas izmanto 720 tūkstoši pasažieru.[32]
Tramvajs
Pirmie tramvaji Stambulā sāka kursēt 1869. gada 3. septembrū Tophane—Ortakeja līnijā.[33] 1871. gadā tika atklātas jaunas līnijas: Azapkapi—Galata, Aksaraja—Jedikule, Aksaraja—Topkapi un Emineni—Aksaraja.[33] Vēlāk 19. gadsimta beigās tika atklātas papildu līnijas: Vojvodas iela—Kabristanas šķērsiela—Tepebaši—Taksima—Pangalti—Šišli, Bajezida—Šehzedebaši, Fatiha—Edirnekapi—Galatasaraja—Tünel un Emineni—Bahčekapi.[33] Sākot ar 1939. gadu, tramvaju satiksmes operators ir uzņēmums „Stambulas elektriskie tramvaji un Tünel”, saīsināti İETT.[33] 1961. gada 12. augustā pilsētas Eiropas daļā tika likvidētas vecās tramvaja līnijas, bet Āzijas daļā tās likvidēja 1966. gada 14. novembrī.[33] Tūristu izklaidei 1990. gados tika izveidota veco tramvaju līnija Taksima—Tünel, kas ir 1,6 km gara.[33] 2003. gada 1. novembrī tika atklāta vēl viena vecā tramvaja līnija Kadikeja—Moda, kas ir 2,6 km gara, tajā ir 10 pieturu un brauciens ilgst 21 minūti.[34]
1992. gadā tika atklāts ātrgaitas tramvaju dzelzceļš ar moderniem zemās grīdas tramvajiem līnijā Sirkedži—Topkapi. 1994. gada martā līniju pagarināja rietumu virzienā līdz Zejtinburnu, bet 1996. gadā uz austrumiem līdz Emineni. 2005. gadā līniju pagarināja pa Galatas tiltu pāri Zelta ragam līdz Findikli. Pēdējais pagarinājums līdz Kabatašai tika atklāts 2006. gadā. Modernajā līnijā ir 24 pieturas, un tā ir 14 km gara. Sākotnēji līnijā tika ekspluatēti „ABB” 22 vieglā dzelzceļa zemās grīdas vagoni, bet pieturās bija paaugstinātas platformas (peroni). Brauciens no viena galapunkta uz otru ilgst 42 minūtes un katru dienu līniju izmanto 155 tūkstoši pasažieru. Līnijas izbūvei tika ieguldīti 110 miljoni ASV dolāru. 2006. gada septembrī līnijai pievienots atzars no Zejtinburnu uz Bagdžilaru, kur tiek ekspluatēti 14 tramvaju sastāvi un pieturās izbūvētas platformas tramvaju grīdas līmenī.
Funikulieri
Stambulā darbojas divas pazemes funikulieru līnijas, kas viena no otras atšķiras gan vecuma, gan dizaina ziņā. Vecākais ir 1875. gada 17. janvārī atklātais Tünel[35] un tas ir otrs vecākais pilsētas pazemes pasažieru vilciens pasaulē pēc Londonas metro, jeb vecākais kontinentālajā Eiropā. Tomēr par vecāko pazemes pasažieru vilcienu ar vairākām stacijām kontinentālajā Eiropā tiek uzskatīts Budapeštas metro (1896). Tünel līnija ir 573 m gara, un augšējā pietura atrodas 60 m virs apakšējās.[35] Šis funikulieris kalpo bez pārtraukuma kopš 1875. gada.[35] Reizi 3,5 minūtēs divi vagoniņi apmainās līnijā, kur brauciens ilgst 1,5 minūtes.[35] Gadā Tünel veic 64,8 tūkstošus braucienu, 37,1 tūkstošus kilometru kopā, pārvadājot 15 tūkstošus pasažieru dienā.[35]
Otra funikuliera līnija Kabataša—Taksima tika atklāta 2006. gada 29. jūnijā.[36] Kabatašā atrodas İDO prāmju piestātne un zemo grīdu tramvaja pietura, bet Taksimā ir metro stacija.[36] Šī līnija ir 600 m gara un 110 sekunžu laikā pasažierus uzved 60 m augstumā. Līniju izmanto 9 tūkstoši pasažieru dienā.[36]
Vieglais metro
Stambulā darbojas divas piepilsētas vieglo metro līnijas. Pirmā līnija „M1” tika atklāta 1989. gada 3. septembrī Aksaraja—Karaltepe. 2002. gada 20. decembrī tika atklāts līnijas pagarinājums līdz Ataturka lidostai. 2007. gadā tika atklāta jauna vieglā metro līnija „T4” Edirnekapi—Mesdžidi Selama. Līnijā ir 36 stacijas, no kurām 12 ir zem zemes, bet 3 — zem viaduktu šķērsojumiem. Līnija zem zemes ir 10,4 km gara, un tajā tiek ekspluatēti „ABB” 1988. gada LRT sastāvi.
Metro
1992. gadā tika uzsākta pirmās Stambulas metro līnijas „M2” celtniecība, un 2000. gada 16. septembrī tika atklāts pirmais posms Taksima—Leventa 4.[37] Šis posms ir 8,5 km garš, un tajā ir sešas stacijas.[37] 2008. gadā līnijā tika ekspluatēti astoņi Alstom četru vagonu metro sastāvi, bet 2009. gada 30. janvārī līnijā sāka ekspluatēt „Eurotem” sastāvus.[38] „Eurotem” „M2” līnijas vajadzībām piegādās 92 jaunus vagonus.[38][39] Kopš 2009. gada 30. janvāra līniju apkalpo 34 metro sastāvi, katrs ar četriem vagoniem.[39]
2009. gada 30. janvārī tika atklāts metro līnijas pagarinājums ziemeļu virzienā no Leventa 4 līdz Maslakai.[40] Tajā pašā dienā tika atklāts arī pagarinājums no Taksimas līdz Jenikapi pa tiltu pāri Zelta ragam un zem Stambulas vēsturiskā rajona, kā arī atklāta jauna stacija Šišhanē.[40] Jenikapi stacijā pasažieri var pārsēsties uz vieglo metro vai piepilsētas vilcienu.
Šobrīd „M2” līnijas Eiropas daļā ir 10 staciju. Eiropas daļā tiek būvētas piecas jaunas stacijas un Āzijas daļā — 16 jaunu staciju. Brauciens no Šišhanes līdz Ataturka autoostai Maslakā ir 15,65 km garš un aizņem 21 minūti.[41][42] Pēc visu staciju pabeigšanas Eiropas pusē „M2” līnijas garums būs 18,36 km,[37][43][44] neskaitot 936 m garo Zelta raga metro tiltu,[45] 0,6 km garo Taksima—Kabataša tuneli, 0,6 km garo Jenikapi—Aksaraja pazemes savienojumu ar vieglo metro un 13 km garo Marmarajas tuneli.[46]
Āzijas pusē turpinās „M2” līnijas 21,66 km izbūve no Kadikejas līdz Kartalai, kur būs 16 stacijas.[47] Jaunais Marmarajas tunelis savienos Eiropas un Āzijas metro līnijas un darbus plānots nodot 2012. gadā.
- Bazilikas cisterna (Yerebatan Sarnıcı) — Justiniāna laikā (VI gs) celta milzīga pazemes tvertne Konstantinopoles apgādei ar ūdeni
- Bosfora tilts (Boğaziçi Köprüsü) — 1973. gadā pabeigts tilts pāri Bosfora šaurumam
- Bulgāru Sv.Stefana baznīca (Sveti Stefan Kilisesi) — 1898. gadā celta baznīca no tērauda
- Dolmabahčes pils — Krāšņākā un dārgākā Osmaņu sultānu uzbūvētā pils.
- Jaunavu tornis (Kız Kulesi) — tornis uz salas Bosforā
- Garšvielu tirgus (Mısır Çarşısı)
- Konstantinopoles hipodroms (Sultanahmet Meydanı)
- Lielais tirgus (Kapalıçarşı) — viens no lielākajiem slēgtajiem tirgiem pasaulē
- Taksima laukums (Taksim Meydanı) — Stambulas centrālais laukums
- Sultāna Ahmeda mošeja (Sultanahmet Camii) — 1609—1616
- Ajasofjas muzejs (Ayasofya) — 537. gadā pabeigtā Svētās Gudrības jeb Svētās Sofijas katedrāle. Galvenā Bizantijas impērijas baznīca. Bizantijas arhitektūras lielisks paraugs. Kopš 1453. gada — mošeja, tagad — muzejs
- Topkapi pils (Topkapı Sarayı) — sultāna vecā pils
Stambulā dzimuši:
- Halipa Edipa Adivara (Halide Edip Adıvar) (1884—1964) — rakstniece, feministe
- Bilents Edževits (Bülent Ecevit) (1925) — Turcijas premjerministrs (1974—1974, 1977—1977, 1978—1979, 1999—2002)
- Ismails Envers (Envers-pašā) (Ismail Enver) (1881—1922) — jaunturku revolūcijas līderis
- Redžeps Tajips Erdogans (Recep Tayyip Erdoğan) (1954) — Turcijas prezidents (2014—)
- Anrī Fajols (Henri Fayol) (1841—1925) — franču ekonomists
- Fotijs (Φωτιoς) (820—891) — Konstantinopoles patriarhs (Bibliotheca)
- Elija Kazans (Elia Kazan) (1909—2003) — ASV kinorežisors (Ilgu tramvajs/A Streetcar Named Desire, 1951)
- Anna Komnena (Anna Comnena) (1083—1153) — vēsturniece (Aleksiāde)
- Jūlijs Martovs (Юлий Мартов) (1873—1923) — meņševiku līderis
- Orhans Pamuks (Orhan Pamuk) (1952) — rakstnieks (Benim Adım Kırmızı, 2000)
- Prokls (Proclus) (412—485) — filozofs (neoplatoniķis)
- Mihails Psells (Μιχαήλ Ψελλός) (1017/1018—pēc 1078) — filozofs (Chronographia)
- Sokrats Sholastiķis (Socrates Scholasticus) (380—?) — baznīcas vēsturnieks
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
