Valdība

Valdība ir sistēma vai cilvēku grupa, kas pārvalda organizētu kopienu, parasti valsti.

Plašās asociatīvās definīcijas gadījumā valdību parasti veido likumdevēji, izpildvara un tiesu vara. Valdība ir līdzeklis, ar kuru piespiedu veidā tiek īstenota organizatoriskā politika, kā arī mehānisms politikas noteikšanai sabiedrībā. Katrai valdībai ir sava veida konstitūcija, tās principu un filozofijas izklāsts.

Kaut arī visu veidu organizācijām ir pārvaldība, termins valdība bieži tiek lietots konkrētāk, lai apzīmētu aptuveni 200 neatkarīgo valstu valdības, to palīgorganizācijas un valsts pārvaldes iestādes.

Vēsturiski izplatītās pārvaldes formas ietver monarhiju, aristokrātiju, timokrātiju, oligarhiju, demokrātiju, teokrātiju un tirāniju. Jebkuras valdības filozofijas galvenais aspekts ir tas, kā tiek iegūta politiskā vara, kur divas galvenās formas ir vēlēšanu sacensības un iedzimta pēctecība.

Piemēri

Latvijā valdību sauc arī par Ministru kabinetu, Ministru padomi u.c. Valdībai, ministriju padotībā atrodas pārvaldes iestādes lai īstenotu politiku dažādās jomās.^[1][2]

Ekonomiskās sistēmas

Vēsturiski lielākā daļa politisko sistēmu radās kā sociālekonomiskas ideoloģijas. Pieredze ar šīm varas kustībām un ciešās saites, kas tām var būt saistītas ar noteiktiem pārvaldes veidiem, var izraisīt to, ka tās pašas par sevi tiek uzskatītas par pārvaldes formām.

Termins	Definīcija
Kapitālisms	Sociāli ekonomiskā sistēma, kurā ražošanas līdzekļi (mašīnas, darbarīki, rūpnīcas utt.) Atrodas privātīpašumā un to izmantošana ir paredzēta peļņas gūšanai.
Komunisms	Sociāli ekonomiskā sistēma, kurā ražošanas līdzekļi parasti pieder cilvēkiem (tieši cilvēkiem, ar komūnas starpniecību vai komunistiskajai sabiedrībai), un ražošana notiek nevis peļņas nolūkā, bet gan izmantošanai. Komunistiskā sabiedrība tādējādi ir bezvalstiska, bez klases, bez naudas un demokrātiska.
Distribūtisms	Sociāli ekonomiskā sistēma, kurā plaši izplatītas īpašumtiesības, kas ir pamattiesības; ražošanas līdzekļi tiek izplatīti pēc iespējas plašāk, nevis centralizēti valsts (valsts sociālisms), dažu indivīdu (plutokrātija) vai korporāciju (korporatokrātija) kontrolē. Distribūtisms principā iestājas pret sociālismu un kapitālismu, ko distribūtisti uzskata par vienlīdz kļūdainu un ekspluatējošu. Turpretī izplatīšanas mērķis ir pakārtot ekonomisko darbību cilvēka dzīvei kopumā, mūsu garīgajai dzīvei, intelektuālajai dzīvei, ģimenes dzīvei.
Feodālisms	Sociālekonomiskā zemes īpašuma un pienākumu sistēma. Feodālisma laikā visa karaļvalsts zeme bija karaļa īpašums. Tomēr karalis daļu zemes atdeva kungiem vai muižniekiem, kas cīnījās viņa labā. Šīs zemes dāvanas sauca par muižām. Tad muižnieki daļu savas zemes atdeva vasaļiem. Vasaļiem bija jāveic pienākumi muižnieku labā. Vasaļu zemes sauca par lēņiem.
Sociālisms	Sociāli ekonomiskā sistēma, kurā darba ņēmējiem, kuriem demokrātiski un sociāli pieder ražošanas līdzekļi un ekonomiskā sistēma, var būt decentralizēta, sadalīta vai centralizēta, plānota vai pašpārvalde autonomās ekonomiskajās vienībās. Sabiedriskie pakalpojumi būtu kopīgi, kolektīvi vai valstij piederoši, piemēram, veselības aprūpe un izglītība.
Statisms	Sociāli ekonomiskā sistēma, kas koncentrē varu valstī uz indivīda brīvības rēķina. Līdztekus citiem variantiem, šis termins iekļauj teokrātiju, absolūto monarhiju, nacionālo sociālismu, fašismu, autoritāro sociālismu un vienkāršu diktatūru. Šādi varianti atšķiras pēc formas, taktikas un ideoloģijas jautājumiem.
Labklājības valsts	Sociāli ekonomiskā sistēma, kurā valstij ir galvenā loma savu pilsoņu ekonomiskās un sociālās labklājības aizsardzībā un veicināšanā. Tā ir balstīta uz iespēju vienlīdzības, taisnīgas bagātības sadales un sabiedrības atbildības principiem tiem, kuri nespēj izmantot minimālos labas dzīves nosacījumus.

Skatīt arī

• Elektroniskā demokrātija
• Elektroniskā pārvalde
• Politiskā ekonomika
• Politika
• Valsts
• Balsošanas sistēma
• Politiskais spektrs