Ģeometrija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ģeometrija (sengrieķu: γεωμετρία; geo - zeme, metria - mērīšana) ir matemātikas nozare, kurā tiek pētītas telpas īpašības, kā arī figūru izmērs, forma un savstarpējais novietojums. Ģeometrija ir viena no visvecākajām zinātnēm. Matemātiķi, kas nodarbojas ar ģeometriju, sauc par ģeometru.
Ģeometrija kā sistemātiska zinātne radās Senajā Grieķijā. 300. gadā p.m.ē. grieķis Eiklīds uzrakstīja darbu "Elementi", kas tiek uzskatīts par ģeometrijas pirmsākumu. Eiklīda ģeometrija nodarbojās ar plaknes un telpisku figūru izpēti, to laukuma un tilpuma aprēķināšanu. 1637. gada Dekarta piedāvātā koordinātu sistēma kļuva par analītiskās un diferenciālās ģeometrijas pamatu, bet uzdevumi, saistīti ar rasēšanu, noveda pie tēlotājas un projektīvās ģeometrijas veidošanās. 1829. gadā Lobačevskis atteicās no paralelitātes aksiomas un radīja jaunu neeiklīda ģeometriju, tādējādi nosakot turpmāko zinātnes attīstību un jaunu teorēmu izveidi.
1872. gadā Kleina piedāvātā ģeometrijas klasifikācija, kuras pamatā ir ģeometrisko objektu invariance, saglabājusies līdz šim.