Armēņu fidaji
From Wikipedia, the free encyclopedia
Armēņu fidaji (rietumu armēņu: Ֆէտայի Fedayi; austrumu armēņu: Ֆիդայի Fidayi), arī armēņu bandas un armēņu milicija, bija armēņu civiliedzīvotāji, kuri izveidoja pašaizsardzības vienības un neregulāras bruņotas bandas, reaģējot uz armēņu masveida slepkavībām un noziedznieku, kurdu bandu un Osmaņu impērijas bruņoto spēku veiktajām armēņu ciematu sagrābšanām un izlaupīšanām sultāna Abdulhamida II valdīšanas laikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, īpaši 1894.-1896. gados. Viņu galamērķis bija izcīnīt armēņu autonomiju (armēnakani) vai neatkarību (dašnaki un hunčaki) atkarībā no viņu ideoloģijas un armēņu tābrīža apspiešanas pakāpes.
Izkrāsots fidaju 1890. gadu attēls ar ARF karogu | |
Valsts |
Osmaņu impērija, Krievijas Impērija, Persija |
---|---|
Pastāvēšanas laiks | 1880. gadi—1920. gadi |
Pakļautība | Armēņu partijas: dašnaki, hunčaki, armēnakani |
Karaspēka veids | milicija |
Karavīru skaits | līdz 40 000 Pirmā pasaules kara laikā |
Militārās operācijas |
Armēņu nacionālās atbrīvošanās kustība, Persijas konstitucionālā revolūcija, pretošanās armēņu genocīdam |
Komandieri | |
Komandieri | Arabo (līdz 1893), Ahbjurs Serobs (1893-1899), Andraniks Ozanjans (1899-1904), Kevorks Čavušs (1904-1907) |
Daži no galvenajiem fidaju kaujiniekiem, saskaņā ar Armēnijas Revolucionārās Federācijas (ARF) vadītāju vienošanos piedalījās arī Persijas konstitucionālajā revolūcijā, kas notika tajā pašā laikā.
Armēņu termins "fidaji" ir atvasināts no arābu: فدائيون fidā'īyūn, burtiski nozīmējoša "upurētāji".[1] Ar šo vai līdzīgu nosaukumu ("fedaji", "fedaīni" utt.) pazīstami dažādu zemju un laikmetu paramilitāru grupu dalībnieki.