Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Ulmaņa diktatūras periods Latvijas vēsturē no 1934. līdz 1940. gadam / From Wikipedia, the free encyclopedia
Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (arī Ulmaņa diktatūra, Ulmaņa laiki) bija autoritārs režīms, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, kurš izbeidza Parlamentāro demokrātiju Latvijā. Savu neierobežoto varu Ulmanis nostiprināja 1936. gada 11. aprīlī, nelikumīgi pārņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras. Ulmaņa diktatūra pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli viņš Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.
- Šis raksts ir par Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Par Gunta Ulmaņa prezidentūru skatīt rakstu Guntis Ulmanis.
Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms.[1] Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma Valsts prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozitīvais aspekts.[2] Režīma ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā.
Salīdzinājumā ar citiem Eiropas starpkaru perioda antidemokrātiskajiem režīmiem, Ulmaņa režīms bija unikāls, jo Latvijā nepastāvēja pat šķietamas un kontrolētas demokrātijas iezīmes. Netika izveidota viena valdošā partija, nepastāvēja nedemokrātisks likumdošanas orgāns vai pieņemta jauna režīma konstitūcija. Nenotika nekādas vēlēšanas vai referendumi. Ulmanis kļuva par vienpersonisku diktatoru, kurš pats izlēma visus svarīgākos jautājumus. Ulmaņa vadītā Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei. Ikdienas tehniskajā darbā (valdības rīkojumu un likumu sagatavošanā) pilnā Ministru kabineta vietā regulāri sanāca Mazais ministru kabinets, kuru izveidoja 1934. gada 18. maijā. Tā sākotnējā sastāvā bija Ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks, tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis un tā resora vadītājs, kura likumprojektu apsprieda.[3]
Ulmaņa režīms, salīdzinot ar citiem tā laika autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem, bija izteikti maigs. Nenotika oponentu slepkavības, un politisko ieslodzīto skaitam bija tendence samazināties. Režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti, sekojot tā laika autoritāro režīmu paraugiem pārējā Eiropā.
Daļā Latvijas sabiedrības, it sevišķi zemniecībā, Ulmaņa režīms bija populārs. Autoritārais režīms pārtrauca nebeidzamos daudzo partiju strīdus Saeimā, radot ilūziju par "tautas vienotību". Grūti noteikt, cik lielā mērā 1930. gadu beigu Latvijas ekonomiskā labklājība ir tiešs režīma nopelns, jo brīdī, kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība jau bija pārvarējusi viszemāko Lielās depresijas punktu. Režīms, veidojot valsts kapitālisma sistēmu, veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus. Pateicoties tam un aktīvai propagandai tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā ekonomiskās izaugsmes un dzīves līmeņa stabilizēšanās laiks.