Ciems (biezi apdzīvota vieta)
From Wikipedia, the free encyclopedia
Biezi apdzīvota vieta jeb ciems (no 1936. gada) bija apdzīvoto vietu kategorija pirmskara Latvijas Republikā. Šajā kategorijā tika iekļautas apdzīvotas vietas ar blīvu apbūvi, kas bija vai veidojās par reģionālajiem centriem lauku apvidū. Šīm apdzīvotajām vietām bija ierobežota pašpārvalde,[1] tika izstrādāti būvnoteikumi, kā arī piemērotas atšķirības dažās likumu jomās (tirdzniecība, amatniecība).
- Šis raksts ir par apdzīvotajām vietām līdz 1949. gadam. Par citām jēdziena ciems nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pirmais «Saraksts par vasarnīcām un bieži apdzīvotām vietām, kuras neietilpst pilsētu un miestu administratīvās robežās» tika publicēts 1925. gadā.[2] Sarakstā tika iekļauti tie miesti, kam līdz 1925. gadam nebija piešķirtas pilsētu tiesības, amatnieku un tirgotāju ciemi un slabadas, lielākie muižu centri, vasarnīcu ciemi un kolonijas. Piešķiršanas kritēriji nebija īsti skaidri. Lielākoties tās bija lauku apdzīvotās vietas ar iedzīvotāju skaitu lielāku par 100 un vairāk vai mazāk koncentrētu apbūvi. No 1936. gada biezi apdzīvotās vietas tiek dēvētas par ciemiem.[3] Daļai šo ciemu padomju laikā piešķīra pilsētciemata statusu.[4]