Gēns
materiālā iedzimtības vienība, kas mijiedarbībā ar ārējās vides apstākļiem nosaka visu organisma pazīmju veidošanos / From Wikipedia, the free encyclopedia
Gēns (latīņu: genos — ‘dzimšana’, ‘izcelsme’) ir noteikta dezoksiribonukleīnskābes (DNS), retāk ribonukleīnskābes (RNS), molekulas daļa, kura glabā informāciju par noteiktas funkcionāli aktīvas vielas, piemēram, olbaltumvielas, molekulas sintēzi. Gēni bioķīmiskās reakcijās ar ārējās vides apstākļiem nosaka visu organisma pazīmju veidošanos. Noteikti gēni atbild par organisma specifiskām īpašībām. Gēni atrodas šūnas hromosomās, mitohondrijos, plastīdās un plazmīdās. Gēni veido organisma ģenētisko materiālu genomu. Pētījumos ir konstatēts, ka gēns sastāv no 400 līdz 100 000 nukleotīdu pāriem.[1] Gēnu struktūra un funkcijas var mainīties mutāciju rezultātā, kā arī mainoties gēna atrašanās vietai hromosomā. Gēnu funkcijas ietekmē arī citi gēni.
Terminu "gēns" ieviesa dāņu botānists un ģenētists Vilhelms Johansens (Wilhelm Johannsen) 1909.gadā [2] Viņš iedvesmojies no sengrieķu vārda γόνος, gonos, kas nozīmē 'pēcnācēji', 'dzemdēšana'.