From Wikipedia, the free encyclopedia
Hendriks Antons Lorencs (nīderlandiešu: Hendrik Antoon Lorentz, dzimis 1853. gada 18. jūlijā, miris 1928. gada 4. februārī) bija nīderlandiešu fiziķis, kas 1902. gadā kopā ar Pīteru Zēmani saņēma Nobela prēmiju fizikā. Nobela prēmiju viņš saņēma par pētījumiem, kā magnētiskais lauks ietekmē starojumu.[1] Viņš kopā ar Zēmani izskaidroja Zēmaņa efektu.
| ||||||||||||||
|
Izsrādājis Lorenca transformāciju teoriju, ko vēlāk pielietoja Alberts Einšteins, lai aprakstītu laiktelpu.
Lorenca vārdā nosaukts spēks, ar kādu elektromagnētiskais lauks darbojas uz kustībā esošu punktveida lādiņu (Lorenca spēks).
Lorencs studēja Leidenes universitātē, kur arī strādāja par pasniedzēju no 1877. līdz 1910. gadam. No 1910. gada bija Teilersa muzeja Hārlemā kurators. Pēc Pirmā pasaules kara strādāja vairākās valsts iestādēs.
Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Šis ar fiziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.